Venecuēla

18 atbildes [Pēdējā ziņa]
RX
Lietotāja RX attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/07/2009
Ziņas: 2716
Manīts: pirms 2 st
Kur:

Nezinu, vai pietiks pacietības izlasīt, bet tiem, kas tur pabija, vai gatavojas braukt, droši vien būs interesanta lasāmviela. Pārējiem varbūt pietiks ar šo video. Ja kādam ir pretenzijas par to, ka tas redzams šajā video, rakstiet PM - izlabosim!

Šī stāstu sērija būs par to, kā nokļuvu vietā, kurā jau vairākas reizes esmu pabijis savās fantāzijās, lasot tādas grāmatas kā Sera Artura Konana Doila „Zudusī pasaule”, Andra Stavro „Aleksandrs Laime un viņa zelta upe”, Aleksandra Tauriņa „Orinoko” u.c. Jau bērnībā kopā ar varonīgajiem atklājējiem ceļoju caur neizbrienamiem džungļiem, rāpos stāvajās galda kalnu klintīs, muku no dinozauriem, kas it kā esot izdzīvojuši šo kalnu virsotnes ekosistēmā, un indiāņiem, kas meta savus upurus lejā bambusa audzēs. Vēlāk lasīju par mūsu trimdas tautieša gaitām šajos pašos džungļos, un pēc viņa aprakstiem mēģināju uzburt ainas par šo mistisko apvidu. Un īsi pirms ceļojuma izlasīju arī par cita trimdinieka piedzīvojuma pilno ceļojumu pa mežonīgo Orinoko upi.

I daļa – CEĻOJUMA PLĀNOŠANA UN SAGATAVOŠANĀS DARBI ("sausā" informācija speciāli celakaja.lv)

Kādā 2011. gada pavasara svētdienas vakarā kā vienmēr pirms gulētiešanas ielūkojos savā iecienītajā celakaja.lv, un ievēroju Buiča ielikto ziņu, ka no Skandināvijas galvaspilsētām uz Venecuēlu ir iespējams aizceļot par nieka 180-190Ls (turp-atpakaļ). Tas bija iespējams, pateicoties Lufthansa cenu kļūdai, kuru nākošajā rīta noteikti izlabotu. Laika ilgi domāt nebija. Sapratu, ka šādu iespēju laist garām nedrīkst, un nopirku lidojumu 2 nedēļu ceļojumam Novembrī. Kā vēlāk izrādījās, tādu kā es bija daudz.

Turpmākais sižets daudziem bija līdzīgs – šoks, ka šī patiesībā ir ļoti dārga valsts ceļotājam. Pēc biļešu pirkšanas nākamais solis bija booking.com piedāvāto viesnīcu saraksta apskate. Lētākais divvietīgais numuriņš Karakasā uz mūsu datumiem „nieka” 140Ls/nakts valstī, kur litrs degvielas maksājot 1 santīmu! Nākamais šoks – Lufthansa saprata, ka „iebraukusi auzās”, jo ļoti daudzi paspēja izpirkt lētās biļetes. Tik reputabla aviokompānija sāka meklēt veidus, kā šīs biļetes atcelt, vai likt par tām piemaksāt. Vēl joprojām nezinu, vai šis terors bija legāls, bet es nolēmu neko nemaksāt. Daži mani ceļabiedri miera labad piemaksāja, un nolēma par savu naudu pacīnīties vēlāk (padalieties ar pieredzi, kā tas beidzās). Bet bija arī tādi, kas padevās, paņēma atpakaļ naudu, un palika mājās. Tad nākamais apmulsums – izrādās, ka Venecuēla esot ļoti bīstama valsts, un Karakasa esot bīstamākā pilsēta pasaulē. Tūristi mēdzot jau lidostā iekāpt viltus taksī, tos aizvedot vientuļā vietā un aplaupot. Laupīšanas notiekot uz ielām dienas laikā, ja laupītāji iekāro kādu tūrista dārglietu, fotoaparātu u.c. vērtīgas lietas.

Bet nolēmu – ja manas biļetes neatcels, braukšu! Laika sakrāt naudu arī pietiekoši, un manam 10 gadu laikā garākajam atvaļinājumam ir jābūt īpašam.

Sākās nopietni sagatavošanās darbi. Tā kā ceļoju ar sievu, nevarēju pārāk daudz riskēt, organizējot visus iekšzemes pārbraucienus uz savu galvu. Meklēju kādu uzticamu un lētu tūrisma aģentūru Venecuēlā, kas par saprātīgu naudas summu izdarītu visu darbu manā vietā.

Hmm...  neviena kompānija, kā izrādās, uz e-pastiem vispār neatbild. Mēģinu rakstīt spāniski ar Google translate, bet arī nekā. Tūrisma industrija šajā valstī nav augstākajā līmenī, tas nu bija skaidrs. Taču ar to pašu Ceļakājas biedru palīdzību dažas kompānijas tomēr izdodas atrast. Vislielāko popularitāti izpelnās Osprey Expeditions, jo specializējas uz ceļotājiem ar ierobežotu budžetu, un salīdzinoši ātri atbild uz vēstulēm. Pirmie piedāvātie cipari ir milzīgi, un sāk mākt šaubas, vai visas iecerētās tūres vispār varēs atļauties. Līdzīgi kā mums, arī citiem ceļotājiem izvēle galvenokārt krita uz 3 tūrēm – uz Anhela ūdenskritumu un galda kalniem (Tepujiem), uz Orinoko upes deltu ciemos pie indiāņiem, un atpūtu Karību jūras pludmalēs. Taču par visām šīm tūrēm 2 nedēļu laikā prasa 1830 US$ par cilvēku.

Ar Ceļakājas palīdzību atrodam divas ceļabiedrenes (Kikr) ar trīsgadīgu puiku, kas ielido Karakasā dienu vēlāk. Nolemjam ceļot kopā, jo tā jautrāk un arī drošāk. No viņām arī uzzinu, ka Osprey viņām tās pašas tūres ir piedāvājuši lētāk. Izrādās, ka jākomunicē tieši ar īpašnieku Benu, jo viņš savu darbu dara ar augstāku atbildību. Galu galā par tūri no Karakasas uz Anhela ūdenskritumu (3d) un Orinoko deltu (3d) samaksājām 747 US$ par cilvēku. Cenā arī aklimatizēšanās nakšņošana Karakasā un divas naktis starp tūrēm Ciudad Bolivar, kā arī lidojumi Caracas-Ciudad Bolivar-Canaima-Ciudad Bolivar un Maturin-Caracas, jo pa vidam ir arī pagarš pārbrauciens ar taksi.

Ceļojumu uz Karību jūras salu nolemju rezervēt citā aģentūrā Venezuelanature, kas par 6 naktīm uz Los Roques salām par ļoti pieņemamu posadu (viesu namu) Acquamarina prasa 465 EUR par cilvēku. Cenā arī viena nakts Karakasā un abi lidojumi.

Tādejādi no sākotnējiem 950Ls par cilvēku beigās tūres izmaksā 715Ls, un man 2 nedēļu laikā vairs nav jāraizējas ne par viesnīcām, ne transfēriem, ne pārbraucieniem. Jāpiebilst, ka visi maksājumi bija jāveic avansā, vienīgi Bens atļāva pusi samaksāt pie ielidošanas.

Klāt pie 190Ls par aviobiļetēm Stokholma-Frankfurte-Karakasa un atpakaļ vēl nācās piemaksāt ~50Ls par lidojumu Rīga-Stokholma , bet atpakaļceļš no Frankfurtes uz Rīgu sanāca par velti, jo beidzot tiku vaļā no sakrātajiem Balticmiles punktiem (points + cash izrādījās izdevīgāks variants vienas akcijas laikā, kā classic rewards). Arī viesnīca turpceļā Stokholmā, pateicoties Ceļakājas dalībniecei Erkils, sanāca bez maksas. Kopā visi lidojumi, viesnīcas un tūres 1190Ls par cilvēku.

Bet tās nav vienīgās izmaksas, kas radās šī ceļojuma dēļ. Klāt nāca izmaksas par apdrošināšanos, vakcinēšanos, kā arī nolēmu nopirkt pretmalārijas tabletes Malaron, kas ir visai dārgas. Kā izrādījās vēlāk, tas bija lieks pirkums. Vēl kādus 100Ls var diezgan droši pieskaitīt pie papildus izdevumiem. Par laimi vismaz vīza nebija jāpērk.

II daļa – KARAKASA UN ANHELA ŪDENSKRITUMS (turpmāk "sulīgāks" apraksts, a la draugiem.lv gaumē)

Karakasā ierodamies 12. novembra pēcpusdienā, un no pierastā aukstuma nonākam vasarīgā sutoņā. Ar mūs tūres organizatoru Benu no Osprey Expeditions ir sarunāts, ka mūs sagaidīs Veronika, ar mūsu vārdu uz šiltes. Veronikas, protams, nekur nav. Panikā krist nav iemesla - pie manis ir viņu nauda, un tas ir tikai laika jautājums, līdz mūs atradīs. Kamēr gaidām Veroniku, mums uzmācas gan taksisti, gan policisti, kas piedāvā palīdzību un valūtas maiņu. Naudu mainīt bez sekām lidostā laikam atļaujas tikai likumsargi. Ja pie šīs nodarbes viņu teritorijā pieķer citus, sankcijas ir visai bargas, jo naudas maiņa šādā veidā nav legāla. Tas tāpēc, ka Hugo Čavess ir nofiksējis savu bolivāru kursu pret ASV dolāriem, kas ir 2 reizes zemāks kā melnajā tirgū. Mums naudas maiņa par kursu 8 bolivāri pret 1 US$ ir sarunāta pie tās pašas Veronikas, kura galu galā arī ierodas. Tantuks gados, kas dzimusi Austrijā, bet mūža lielāko daļu nodzīvojusi Venecuēlā. Pa ceļam uz viesnīcu piestāj tirgū, un izmaksā mums ananāsu, un īsumā iepazīstina ar valsti. Ar interesi pētām lidostas apkārtni caur viņas mašīnas logu, jo šī ir pirmā reize Dienvidamerikā.

Ierodamies pie mums apsolītās daudzstāvu viesnīcas ar skatu uz Karību jūru, bet tavu neražu – mūsu rezervācija līdz galam neesot apstiprināta, un visi citi numuri pilni. Baseina un skaista skata pa logu vietā mēs dabūjām tuvējo viesnīcu, kurai nav ne baseina, nedz arī neviena loga mūsu numuriņā.Tā kā esmu samaksājis visu naudu par tūrēm, jūtos piečakarēts. Vēl vairāk šī sajūta izpaudās, kas man nākošajā rītā lika samaksāt par brokastīm (sendvičs ar kafiju 2 pers) 11Ls, kaut arī foršajā viesnīcā bija brokastis iekļautas cenā. Ar Benu paredzēta tikšanās nākošajā dienā, kad ielido arī mūsu ceļabiedrenes, un es gatavojos nopietnai sarunai. Līdz tam laikam centāmies iegūt vismaz kaut kādu labumu no tās situācijas, kādā bijām nokļuvuši, un pastaigājām pa apkārtni, pagaršojām pirmo reizi šīs zemes ēdienus un augļus. Īpašas pieminēšanas vērts ir aptuveni 1kg smags avokado, kas bija garšīgāks par tiem mini avokado, kas nonāk mūsu veikalos.

Kā jau dienvidu zemēs, arī te ceļa malās ir pamatīga miskaste. Cilvēki nelikās pārāk draudīgi, kaut arī bijām vienīgie tūristi, un apskates objekts vietējiem. Īpaši mūs sajūsmināja tie lūžņi, kas joprojām braukāja pa ielām. Tehnisko skati te nevajag, un brauc saburzītas, aprūsējušas mašīnas bez lukturiem, bet ik pa laikam pabrauc garām arī kāds skaists, labi kopts retro auto. Vietējai jaunatnei tāds stils, ka mašīnā saliek jaudīgu audiotehniku, uzliek mūziku uz to skaļāko, un tā arī braukā apkārt. Viena tāda mašīna nostāvēja un noorganizēja diseni nakts garumā tieši pie mūsu viesnīcas. Labi, ka mūsu numuriņam nebija logu...

13. novembra rītā pamodāmies ļoti agri, sagaidījām tās nelaimīgās, iepriekš pieminētās brokastis, un nolēmām aizkļūt līdz jūrai. Kaut arī to redzējām no viesnīcas, mums iegalvoja, ka ceļš uz to ir ļoti garš, un jāņem taksis. Nevar zināt, cik km ir tajos serpentīnos, un ar taksi arī drošāk. Takša vietā ieradās viesnīcas darbinieka radinieks, kas no mums noplēsa 50 bolivārus, un pēc 5 minūšu brauciena izlaida stāvlaukumā, kur aiz žoga varēja redzēt ne visai pievilcīgu pludmali. Ūdens nav dzidrs. Un atkal vilšanās – visas pieejas jūrai iežogotas, un ieejas maksa 120 bolivāri (15 US$) no cilvēka. Tā kā nebraucām te visu dienu sauļoties, tad nolēmām tāpat vien pa gabalu apskatīt jūru, un ar kājām iet uz viesnīcu. Kā neliela kompensācija par sagādātajām neērtībām mums bija dota atļauja laiku pavadīt pie pirmās viesnīcas baseina. Tur arī sagaidījām Bena māsu, kas mūs aizveda uz lidostu, kur jāsagaida ceļabiedrenes ar mazo puiku, lai dotos tālāk tūrēs.

Ātri sasveicinos ar ceļabiedrenēm, un brūku virsū Benam, kas izskatās noskrējies, jo šajā dienā sagaida lielu grupu no Latvijas. Nekavējoties man tiek samaksāta nauda par brokastīm, kā arī piedāvāti dažādi labumi turpmākajās dienās. Arī manās interesēs ir ātrāk visu aizmirst, un beidzot sākt izbaudīt savu atvaļinājumu. Lidostā pamanu daudz latviešu, un mana sieva sasveicinās pat ar skolas biedreni no paralēlās klases, un savu bērnības dakterīti. Njā... īstā vieta, kur satikties senām paziņām. Kā vēlāk noskaidrojām, ar šo grupu ceļoja arī ceļakājas dalībniece Brantine.

Cenas šajā valstī mums vajadzīgām lietām daudz neatpaliek no Šveices līmeņa, tāpēcnolemju pie Bena iemainīt vēl nedaudz naudas. Tā kā šis process lidostā ir bīstams, viss notiek tualetē. Vispirms abiem ir jāieiet kabīnēs un jāsaskaita maināmā nauda. Tad satiekamies pie izlietnēm, kur viens otram kabatās ieliekam naudu, un atkal ejam uz kabīnēm, lai šoreiz jau pārskaitītu saņemto naudu. Diezgan amizanti...

Visi tiekam lidmašīnā, kas dodas uz Ciudad Bolivar. Kad lidmašīna nosēžas, daļa pasažieru dodas uz izeju, taču par laimi vienam latvietim nez kāpēc ienāk prātā stjuartei paprasīt vai šī tik tiešām ir Ciudad Bolivar lidosta. Un izrādās, ka nē! Pa ceļam lidmašīna piestāj arī Maturin lidostā, kurā mēs savu vājo spāņu valodas zināšanu dēļ gandrīz palikām. Ceļojums būtu pamatīgi sabojāts.

Ciudad Bolivar lidostā tiekam sadalīti pa mašīnām, un izvadāti pa savām naktsmītnēm. Mēs četri pieaugušie ar vienu bērnu tikām iesēdināti mašīnītē, kas pie lielākas ceļa bedres draudēja izjukt. Ceļš uz mūsu posadu izrādās pagarš, jo redzu, ka aizmugurē jau pazūd pilsētas uguņi, un ceļa malā sāk parādīties aizvien vairāk graustu. Nez’ uz kurieni mūs ved? Vēl neomulīgāk sāka palikt, kad no asfaltētā ceļa pilnīgā nekurienē nogriežamies uz izdangāta zemes ceļa, kura abās pusēs aug milzīgas niedres. Pēc neilga gabaliņa ceļa malā ieraugu sadegušu auto, un sāk palikt pavisam neomulīgi. Taču to, ka mums visiem pavīdēja doma par aplaupīšanu, viens otram atklājām tikai posadā. Tas bija neliels ģimenes īpašums ar dažiem viesu numuriņiem, iežogotu teritoriju, kurā bija gan jauks baseins, gan pilns ar dažādiem dzīvniekiem – papagaiļi, bruņurupuči un kapucīnu pērtiķītis. Bez mums pieciem uz šo posadu tika atvesti vēl 3 puiši no Latvijas, pateicoties kuriem, nepalikām Maturin lidostā. Bet par to, ka mēs te nebijām pirmie latvieši, liecināja Rīgas melnā balzāma pudele posadas bāra letē. Klāt pie vācu, krievu u.c. auto formāta karodziņiem piekarināju arī mūsējo, lai nākamajiem tautiešiem ir ko brīnīties.

14. novembra rītā pamostamies no puišeļa sajūsmas saucieniem par pagalmā sastaptajiem dzīvniekiem. Posadas īpašniekiem ikreiz ir jāatgādina, ka ēdināšana ir iekļauta cenā, un tad tiek pagatavots un pasniegts arī ēdiens. Vēlāk dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai lidotu uz Kanaimu. Sākumā apmulstam, jo nav saprotams, kur tieši jāgaida mūsu lidmašīna, un kad tā lidos, taču samulsums pazūd, kad kāda sieviete iesaucas: „all the latvians – follow me!”. Un tik tiešām gandrīz visa divdesmitvietīgā lidmašīna ir pilna ar latviešiem! Benam labs ķēriens, nodomāju pie sevis.

Lidmašīnīte paceļas gaisā, un, skatoties lejā, kļūst skaidrs, kāpēc pārlidojums ir ātrākais pārvietošanās veids šajā džungļiem klātajā apvidū. Nosēžamies Kanaimas lidostā. Lidostas ēka ir palmu lapu nojume, zem kuras ir gan pasu kontrole, gan turpat pie blakus galda arī suvenīru tirgotava. Te jau ir ievērojami daudz pemonu indiāņu. Mūsu transporta līdzeklis kavējas, tāpēc mums tiek piedāvāts apmeklēt sava tautieša kapa vietu, kur arī top kopbilde ar 13 latviešiem, kas nejauši satikās tik tālā pasaules nostūrī. Kapiņš ir nosēts ar dažādiem suvenīriem no Latvijas – gan karodziņi, gan dzintara gabaliņi un pat santīmu monētas. Daudz latviešu te ir pabijis īpaši pēdējo nedēļu laikā.

Visi tiekam aizvesti uz savu posadu, kur nakšņosim. Atlikušajā laikā iepazīstam ciematiņu un tā slavenos ūdenskritumus. Sirreālas fotogrāfijas uz ūdenskritumu fona sanāk ar palmām, kas ir lagūnā tālu no krasta, jo pēc lietus sezonas ūdens līmenis ir ievērojami cēlies. Interesanti pavērot vietējo indiāņu skolu, kur nodarbības notiek zem nojumes. Mūsu kompānijas puišeļa uzmanību visvairāk izpelnās milzīgais papagailis, kas tup uz koka pie mūsu naktsmītnes. Bet es pie apvāršņa jau ievēroju pirmos galda kalnus, un domās jau biju tur.

15. novembrī ilgi gaidītā ekspedīcija uz Anhela ūdenskritumu beidzot var sākties. Tieši pirms ūdenskrituma tiekam sasēdināti garlaivās, kas, spēcīgu motoru dzītas, sāk ceļu pret straumi. Ūdens pārsvarā mierīgs, tāpēc var pētīt dabu upes krastā. Džungļi ir saauguši pilnīgi neizbrienami. Ik pa laikam izslienas kāda palma, kā dzeltenas kupenas ik pa brīdim izceļas man nezināmi ziedoši koki, bet krastmalā skaistiem sarkanīgiem ziediem krāšņojas ūdens kakao koki. Laivas piestāj krastā, lai mēs ar kājām pa sauszemi varētu apiet bīstamas krāces, un šāda pastaiga bija tieši laikā mūsu samocītajiem dibeniem. Priekšā jau ļoti labi var saskatīt vareno Aujantepui kalnu masīvu, no kura gāžas neskaitāmas upes un straumītes, t.sk. 979m augstais Anhela ūdenskritums.
gal_243473044_middlegal_243473193_middle
Sasēžamies atpakaļ laivās, un sākas jau nedaudz ekstrēmāka laivošana. Diezgan ilgu laiku braucam garām apvidum, kuru pavisam nesen bija skāris meža ugunsgrēks. Taču zem bojā gājušo koku stumbeņiem ir jau pilnīgi jauna, zaļa zemsedze. Braucot gar krācēm aizvien vairāk ūdens apšļakstina laivā sēdošos, līdz beidzot visi esam pilnīgi slapji. Te upe ir ļoti krāčaina, un stāvas klintis ir jau abās pusēs. Bet dinozaurus augšā nemanu, vien spocīgas formas klints bluķus.
gal_243473091_middlegal_243473149_middlegal_243473218_middlegal_243473277_middle
Kad šāda laivošana sāk jau šķist bezgalīga, aiz kārtējā upes līkuma pēkšņi ieraugam pašu augstāko ūdenskritumu, tātad mūsu galamērķis ir jau tuvu. Pēc ierašanās galamērķī jau diezgan ātri tiek noorganizēts arī pārgājiens uz Aleksandra Laimes vārdā nosaukto skatu punktu, no kura ūdenskritumu var apskatīt tuvāk. Kāpiens augšā pa koku saknēm un glumiem akmeņiem pilno taku ir īsts pārbaudījums. Īpaši jāuzslavē trīsgadīgais puišelis, kas nemaz i nedomāja padoties. Ne velti vietējie izteicās, ka viņš ir ļoti atgādina Aleksandru Laimi.

Kad dārdoņa palika aizvien skaļāka, un džungļi pilnīgi slapji, sapratām, ka esam sasnieguši mērķi. Te viņš bija visā savā varenībā mūsu priekšā – Anhela ūdenskritums. Mūsu tautietis savulaik pirmais tur augšā kalnā nonāca pie upes, kas radīja šo ūdenskritumu, un, pateicoties viņam, šo upi tagad sauc par Gauju. Upes ūdeņi, gāžoties no tāda augstuma, sadalās sīkos pilienos, un veido tādu kā milzīgu, lēni plīvojošu līgavas plīvuri. Šie sīkie pilieni izplatās pa visu apvidu, un arī mūsu drēbes dažās minūtēs kļūst pilnīgi slapjas. Kaut ko nofotografēt ir grūti, jo objektīvs vienā mirklī pārklājas ar pilieniem. Mums laikam ir paveicies, jo ūdenskritums nav mākoņu klāts, un, spriežot pēc ūdenskrituma mērogiem, tur augšā nesen ir pamatīgi lijis.

gal_243473413_middle

Vēl kādu laiku pakavējamies šajā vietā, un izbaudām vareno dabas spēka enerģiju, un tad dodamies uz savu nometni upes krastā. Tur mūs gaida vēl 4 latvieši, kas tikko ieradušies (jau minētās lidostā satiktās paziņas) un nu jau kopā esam 17 latvieši, viens japānis un vēl daži baltādainie. Visiem jāguļ zem vienas nojumes guļamtīklos, bet latviešiem ir paņēmies līdzi rums, un gulētiešana vēl nenāk prātā. Es, savukārt, kā tāds dīvainītis ar lukturīti skraidu pa nometnes apkārtni, un pētu dīvainos radījumus, kā, piemēram, spalvainu simtkāji, vai fosforescējošus lidojošus kukaiņus, kas lidojumā naksnīgo džungļu fonā ik pa brīdim ievelk gaismas strīpas. Laikam man tomēr vajadzēja kļūt par dabas pētnieku...

gal_243473507_middle
Taču, ja ne nogurums, tad rums drīzi pievarēja visus, un likāmies iekšā savos guļamtīklos. Nemaz vairs netraucēja džungļu skaņas, un arī moskītu te strauji tekošo ūdeņu dēļ nebija. Vienīgi ap četriem rītā palika drēgns, un man lieti noderēja līdzpaņemtā vējjaka, ko ieteica paņemt šeit jau pabijušie paziņas.

16. novembra rītā visi pamazām mostās, un gatavojas brokastot, bet es vēl nolemju aiziet līdz upei, un pameklēt kaut ko zeltam vai dimantiem līdzīgu. Galu galā latviešiem šī zeme izrādījās veiksmīga, jo abi Aleksandri (Laime un Tauriņš) Venecuēlā ir atraduši dimantus, un kāpēc lai es būtu izņēmums? Bet nekā – vien sauja kvarca kristālu paliks par atmiņu no šīs vietas. Atpakaļceļā vēl pēdējo reizi nopētam varenās klintis, un džungļus, kurus neviens labāk par mūsu tautieti diez vai tuvākajā laikā izpētīs.

Pēc ierašanās Kanaimā gaida vēl viens patīkams pārsteigums, pārgājiens uz tuvējiem Sapo ūdenskritumiem. Interesantākais pasākums pārgājiena laikā ir pārdesmit metru gājiens zem viena no šiem ūdenskritumiem pa glumiem akmeņiem. Ūdens masa, kas gāžas pāri, ir milzīga, un arī te vienā vietā jāiet acīm ciet, citādi tās momentā ir pilnas ar sīkajiem ūdens pilieniem, kas radušies ūdenim gāžoties pret klintīm.
gal_243473600_middlegal_243473779_middle
17. novembrī jādodas atpakaļ uz Ciudad Bolivar. Kamēr nīkstam lidostā, vēl paspēju aiziet pie Aleksandra Laimes kapa vietas, lai noliktu plakanu sarkanbaltsarkanu akmeni, kas ir precīzi mūsu karoga krāsās. To atradu, meklējot dimantus pie ūdenskrituma, un tas te mūžam nesapūs. Tepat apglabāts arī ungārs, mūsu gides tēvs – tāds pats dēkainis, kā visi pārējie šeit dusošie.

Divdesmitvietīgajā lidmašīnā bez mums 17 latviešiem ir vēl tikai divi vietējie un abi piloti. Pēc ierašanās Ciudad Bolivar puse dodas tālāk uz Margaritas salu, bet mēs nu jau 9 dodamies uz Orinoko deltu, par ko būs nākošais stāsts. Pirms tam vēl atvadu vakars tajā pašā posadā, kur par latviešu invāziju vēl ilgi stāstīs leģendas.

III daļa – ORINOKO DELTA

18. novembrī tiekam sasēdināti mašīnās, un sākas ilgais brauciens no Ciudad Bolivar uz upes piestātni, no kuras tālāk ar laivām jānonāk mūsu kempingā Orinoco Eco camp. Tas uzbūvēts uz pāļiem dziļi džungļos, kur saticībā ar dabu dzīvo visdažādākie putni un zvēri, kā arī Varao cilts indiāņi. Sākotnēji tika plānots, ka dzīvosimies citā, lielākā bāzē, bet tajā esot noplīsis elektrības ģenerators. Kempings izrādījās pat ļoti jauks, un tūres organizētājs Osprey Expeditions caur kempinga vadītāju atsūtīja mums naudas starpību, tāpēc iemesla būt neapmierinātiem nav nemaz. Iekārtojāmies savos mitekļos, kas sastāv tikai no palmu lapām veidota divslīpju jumta. Kad paisuma dēļ upē ceļas līmenis, jumta malas pazūd ūdenī. Gala sienu nav, tikai ieejas durvju vietā ir iekārta palmu lapa. Otra gala sienas nav, lai neaizsegtu skatu uz upi, kas sākas tieši zem mitekļa. Bēguma laikā viss krasts ir dubļains, un pārvietošanās notiek tikaipa laipām. Vienīgās mēbeles – matracis uz paaugstinājuma, kas ietīts moskītu tīklā, tad vēl zems galdiņš, uz kura ir svece (pēc 22:00 izslēdz strāvas ģenerātoru), un daži iekārti grozi mantām.

gal_243580660_middlegal_243580665_middlegal_243580668_middlegal_243580866_middle

Iepazīstamies arī ar kempinga pieradinātajiem putniem un zvēriem, no kuriem visvairāk uzmanības izpelnās jaukā kapibara, kas ņurd, kad viņai kasa sānu.Viņa māk palikt uzmācīga, jo viņai ļoti patīk košļāt viesu bikšu galus.

gal_243580874_middlegal_243580848_middle

Vēlāk izrādās, ka mūsu miteklis Nr 3 ir arī suņu māja, jo abi kempinga suņi nāca gulēt pie mums. Vēl kempingā bija daudz dažādu papagaiļu, bridējputnu, un kāds mistisks nakts putns, kurš vēlā vakarā allaž tajā pašā vietā nolaidās, lai saņemtu savu zivi. No kempinga piestātnes labi varēja saskatīt pāris peldošus baļķus, uz kuriem izlīda sauļoties kādi padsmit bruņurupuči. No rītiem koku galotnēs ložņāja kapucīnu pērtiķīši, kas lobīja pākstis, un visu lieko metā uz laipām. Nu īsts zvēru dārzs!

gal_243580801_middlegal_243580687_middle
Drīzumā dodamies pirmajā laivu izbraucienā, lai redzētu arī pārējos džungļu iemītniekus. Jau ceļā uz kempingu pamanījām nabadzīgos indiāņu mitekļus, kas arī bija uz pāļiem, bez sienām, un atšķirībā no mūsu kempinga – bez ģenerātora. Visa viņu iedzīve kā uz delnas vai nu mētājās uz apaļkoku grīdas, vai bija iekārta pie griestiem. Apaugt ar mantām viņi nevar, jo bieži savus mitekļus maina, un tad no viena stumbra izgrebtajā laivā tiek ņemts tikai pats svarīgākais. Upes ūdens nemaz nav dzidrs, un liekas dīvaini, ka vietējie to tādu arī dzer. Šī netīrā ūdens dēļ visi bērneļi staigā ar lieliem piepūstiem punčiem. Visapkārt netīrība un nabadzība.

gal_243580694_middle

6 latvietes vienā laivā...

gal_243580619_middlegal_243580828_middlegal_243580783_middle
Es nemanīju bērnu rokās nevienu rotaļlietu. Tā vietā bērniem bija iecienīta rotaļa ar krāsainiem pudeļu korķīšiem. Ja pareizi sapratu, galvenais uzdevums bija trāpīt pa pretinieka korķīšiem, izsviežot savējo ar īkšķa knipi. Vismaz pa upi atpludinātu plastmasas pudeļu un korķīšu te netrūka.

gal_243580790_middlegal_243580748_middle
Mēs pa upi tiekam vizināti tādās pašās vienkoču laivās, lai klusi slīdētu pa ūdeni, un neizbaidītu džungļu radības. Un to ir daudz – visdažādākie papagaiļi, tukāni, un citi krāsaini, man nezināmi putni, kā arī ūdeni ik pa brīdim savirmo upes delfīni, bet kokos sēž un lielu troksni rada bļauru pērtiķi. Tie ir lēni un īstenībā viegli pieveicami, tāpēc viņi tā sēž un visi barā bauro, lai atbaidītu savus pretiniekus. Šis un vēl daudzi citi trokšņi arī rada visīstāko džungļu noskaņu.

gal_243580648_middlegal_243580842_middlegal_243580712_middlegal_243580630_middle
Ar laivām piestājam pie kādas nometnes, kas ir uzbūvēta uz šim apvidum liela retuma – zemes pacēluma. Te arī ir sastādīti visdažādākie tropu augi, un mēs tiekam pie lielas, gatavas papaijas un pāris citroniem priekš mūsu „Cuba Libre”, kas vakarā jāiedzer par godu valsts svētkiem. Saulei rietot vēl kādā upes līkumā piestājam pamakšķerēt piranjas. Kempingā atgriežamies jau ar tumsu, un mums ir sagatavots patīkams pārsteigums – visa kempinga teritorija izgaismota ar lāpām, un šī vieta tagad izskatās īpaši romantiska. Garšīgi pavakariņojam, un liekamies gulēt, lai uzkrātu spēkus nākošās dienas piedzīvojumiem. Miteklī ik pa brīdim iešaujas kāds sikspārnis, bet tepat virs ūdens savu vakara deju uzsāk fosforescējošie kukaiņi, velkot gaisā haotiskas, gaišas švīkas. Dzirdam, ka kaut kas šļakstinādamies tuvojas mūsu miteklim, un uzrāpjas uz grīdas, bet tā ir tikai mūsu kapibara, kas atnākusi paskatīties, vai gadījumā neesam aizmirsuši salikt grozos savas bikses. Tā kā nekā žļembājama tā neatrod, tad dodas apraudzīt pārējos viesus.

19. novembrī paredzēti vēl vairāki izbraucieni ar laivām gan ciemos pie indiāņiem, gan džungļu iemītniekiem. Es pamostos jau agri, lai pirms brokastīm paspētu pamakšķerēt piranjas turpat no piestātnes. Pāris plaukstas lieluma eksemplāri nonāk arī manā pītajā groziņā. Makšķerēšana ir amizanta, jo vispirms ar kāta galu pamatīgi jāsakuļ ūdens, imitējot kāda ievainota putna vai trakojoša zivju bara skaņas, un zobainie plēsoņas ir klāt. Pavadiņas vietā ir kapara vads, ēsmas vietā der jebkāds gaļas gabals. Kad meitene no virtuves upē ielej samazgas, viss upes ūdens vienkārši sāk vārīties, un man sākas īpaši laba cope. Šī trakā zivju ņemšanās piesaista arī kāda kaimana uzmanību, kas gan tuvāk par 10 metriem man klāt nolēma nepeldēt.
gal_243580580_middle
Īpaši ilgi atmiņā paliks ciemošanās pie indiāņiem, kas, neskatotis uz skarbajiem dzīves apstākļiem, jūtas džungļu pasargāti un pabaroti, un mums par lielu pārsteigumu – viņi ir smaidīgi un laimīgi. Viņi pat nezina, cik viņiem gadu! Man radās pārliecība, ka tie esam mēs, kas ir nelaimīgi, jo mūžīgi dzenamies pēc mantas. Pilnai laimei, kā izrādās, neko daudz tiešām nevajag- tikai labu veselību. Oficiālu ienākumu viņiem nav. Kādus 30 EUR varot dabūt par pārīti noķerto lielo papagaiļu, bet nauda ir vajadzīga galvenokārt drēbēm, putraimiem un garšvielām, viss pārējais ir džungļos.

Lai saprastu, cik džungļi patiesībā ir skarbi, tiekam palaisti pastaigāt kādā brīvi izvēlētā biezoknī. Ķermeni uzreiz noklāj odu simti, bet vāciete gandrīz līdz ceļiem iegrimst dubļos. Mūsu laiviniekam palūdzu nodemonstrēt, kā viņš uzkāpj plikā palmas stumbrā. Un viņš to patiešām izdara, pirms tam ātri no lapām uzpinot cilpu, ko apmest ap kājām.

Pēc atgriešanās kempingā samakšķerēju vēl piranjas, un palūdzu tās uzcept vakariņām. Pēc garšas mazliet atgādina mūsu asarīti, tikai taukaināka un asakaināka zivs. Kempings ir gaumīgi ierīkots, un te ir tāds miers, ka varētu tādā bezrūpībā te nodzīvot nedēļu vai pat vairāk. Laiks ir silts, mākoņains. Dažreiz nogāž lietus, bet vienmēr, kad esam kempingā. Arī šajā kempingā satiekam divas latviešu meitenes, kas pa Venecuēlu ceļoja „uz savu galvu”. Diezgan raibi esot gājis, bet viss ir pa spēkam, ja vien kaut nedaudz pārzina spāņu valodu.

20. novembrī diemžēl jāšķiras no Orinoko un džungļu bērniem, kā arī mūsu ceļabiedrenēm ar trīsgadīgo puišeli. Viņi tālāk dosies apskatīt zvērus vēl citā vietā, un tad dosies atpūtā uz Margaritas salu. Mums ar sievu un četriem latviešiem ceļš turpinās uz citām Karību jūras salām – Los Roques salu arhipelāgu, kas ir tūristu mazāk apmeklēta, bet mūsuprāt interesantāka vieta.

IV daļa – LOS ROQUES SALU ARHIPELĀGS

21. novembris. Līdz ar nogādāšanu Karakasā beidzās Osprey Expeditions piedāvātā programma, un tālāk sākās aģentūras Venezuelanature organizētā tūre uz salām, kuras sākumā pirms lidojuma bija iekļauta arī nakšņošana Karakasā. Glauns retro auto taksis mūs aizvizināja uz lidostu. Pēc ierašanās esam diezgan apmulsuši, jo nesaprotam, kur notiks reģistrācija. Mums tik vien ir kā vaučeris ar aviokompānijas nosaukumu, bet ne uz viena tablo neredz paziņojumu par mums paredzētajā laikā izlidojošo lidmašīnu uz Los Roques. Par laimi taksists mūsu apmulsumu pamanīja, apjautājās ar dažiem lidostas darbiniekiem, un parādīja pašu malējo galdiņu, pie kura esot jāgaida. Bez mums tādu apmulsušo bija paliels bariņš. Drīzi vien ieradās aviokompānijas Chapi Air pārstāve, un sāka reģistrāciju. Vēl tikai atlika pie atsevišķa lodziņa samaksāt nodevu, un drīzi vien jau sēdējām dīvaina paskata lidmašīnā, kurai korpuss bija kantains. Bija dzirdēts, ka Venecuēlā pārlidojumu cenas ir kāpušas, jo lidmašīnām izvirzītas augstākas kvalitātes prasības, taču šī vienalga nebija nekāda jaunā – korpusa ārējā apdare šur tur ieplaisājusi, un durvis hermētiski neaizveras. Kad lidojam cauri lietus mākonim, caur durvju spraugu mums sejā trāpa arī pa kādai ūdens pilei. Bet nelidojam arī tik augstu, lai būtu nepieciešama spiediena regulēšana. Tikai vēlāk, jau lasot Lonely Planet galamērķī, uzzināju, ka kopš 1997. gada līdz grāmatas izdošanas dienai 2010. gada augustā ceļā uz/no Los Roques ir gadījušās problēmas 15 lidmašīnītēm, no kurām traģiskākā avārija gadījusies tieši tai pašai aviokompānijai, kuras lidmašīnā sēdējām. Nosaukumu gan viņi nomainīja, bet ne floti. Toreiz gāja bojā 14 cilvēki, pārsvarā itāļu tūristi.

Bet, tā kā turpceļā mēs par šīm problēmām nezinājām, tad panikā nekritām, un caur sasprēgājušo logu vērojām salu arhipelāgu un gaiši zilās lagūnas. Pēc nosēšanās nācās samaksāt kārtējo nodevu, bet, stāvot rindā, jau varējām nopētīt piekrasti, laivas un pelikānus. Mūsu miteklis posada Acquamarina bija visai gaumīgi iekārtots, taču divas lielākās vilšanās bija tādas, ka pilnīgi neviens no apkalpojošā personāla nezināja vai principa pēc nerunāja angliski, kā arī mums piešķirtais numuriņš bija vienīgais visā posadā ar logu uz ielu (nekādā gadījumā neņemiet numuriņu Nr 1). Tā kā skaņu izolējošus logus te nelieto, ļoti traucēja ielas trokšņi un arī posadas elektrības ģenerātora rūkoņa.

Turpmākos notikumus hronoloģiskā secībā aprakstīt nav vēts, jo visa atpūta nedēļas garumā bija samērā vienmērīga – salu apmeklējumi, snorkelēšana, sea food baudīšana u.tml. Neiztika arī šeit bez pasēdēšanas pludmales bārā ar kādu latviešu pāri - arī ceļakājas biedreni Zaza.

Jāatzīmē, ka uz galvenās salas peldēties nav kur – pludmale okupēta ar laivām un pelikāniem. Lai atrastu vietu, kur nopeldēties, laiski zvilnētu saulē un snorkelētu, ir jādodas ar laivām uz tuvējām salām. Laivu braucienu rezervēšana notiek caur posadām (ja paveicas ar personālu, vai ir labas spāņu valodas zināšanas), vai, kā mūsu gadījumā – pie lidostas esošā kantorītī Oscar. Cenas ir fiksētas par personu, un kaulēties nav vērts. Ja interesē vienkārša peldēšanās, sauļošanās un langusts pusdienās, derēs tuvējā un lētākā sala Francisqui. Ja interesē snorkelēšana, koraļļu, krāsainu zivju, jūras zvaigžņu, langusut un bruņurupuču satikšana zem ūdens – par labākajām vietām prasiet vietējiem. Bet noteikti jāaizbrauc uz Cayo de Agua, jo te dienā ielaiž tikai noteiktu skatu tūristu (kā nekā dabas rezervāts), un te 4-5 stundu garumā var baudīt vientuļu perfektu pludmali, kur kadrā netrāpīsies neviens cits tūrists. Īpaša vieta uz šīs salas ir smilšu sēre, pa kuru var nonākt uz citu salas daļu. To viļņi pamīšus apskalo te no vienas, te no otras puses, un, smiltīs atstātās pēdas tūlīt pazūd. Atpakaļceļā apciemosiet bruņurupuču fermu, un pludmali, kur var redzēt lielos bruņurupučus.

Es, kā snorkelēšanas cienītājs, daudz laika pavadīju Oscar nomātajā ekipējumā ar galvu zem ūdens. Jāatzīst, ka Sarkanajā jūrā redzētie skati bija iespaidīgāki, bet daudz neatpalika no Andamanu jūrā redzētā. Ja ņem vērā, ka Los Roques skaitās kā Karību jūras labākā snorkelēšanas/daivinga vieta, tad jāaizdomājas, kas gaida citos šīs jūras kūrortos.

Ieteikumi:

Nr.1 – paņemt līdzi spēcīgāko pretiedeguma krēmu, kāds vien tur uz vietas nopērkams. Mums bālādainajiem uz gaišajām smiltīm stunda bez krēma nozīmē garantētu drudzi un nelabu dūšu vakarā. Nevajag censties par katru cenu uz mājām atvest skaistu iedegumu, labāk nesabojāt sev atvaļinājumu.

Nr.2 - Nopirkt un ņemt līdzi vietējo odu un mušiņu atbaidītāju (krēmu vai aerosolu), jo sīkās melnās mušiņas jūs iedzīs izmisumā, ja nokļūsiet viņu ielenkumā, un sapratīsiet, ka laiva pēc jums ieradīsies tikai pēc pāris stundām. Mušiņas nav redzamas, tās pamanīsiet tikai pēc sāpīgā dzēluma. 

Nr.3 – Iemācieties dažus vārdus spāniski, vismaz izskaitīt līdz 10. Vārdnīca ar populārākajām frāzēm te noderēs.

Nr.4 – Naudu mainīju pie Oscar, bet gan jau, ka vēl kaut kur to var izdarīt.

Nr.5 – Šī sala, kā jau visi Karību jūras kūrorti, ir dārga. Vakariņas diviem izmaksā 40 US$, un tas nav nekas īpašs. Lētāk tikai pica vietējās picērijās vai aizdomīga arepa. Prece veikaliņos dārgāka, kā pie mums, augļi letēs pārsvarā sapuvuši.

Nr.6 – Izbraucienos uz salām ņemiet līdzi saulessargu. Noderēs arī lietus mētelīši, jo spēcīgs lietus var uznākt pēkšņi, bet laiva pēc jums ieradīsies tikai norunātajā laikā.

Nr. 7 – Labākās snorkelēšanas vietas parasti ir pludmalēm pretējā salas pusē. Paņemiet čības, jo uz taciņām ir kaut kādu augu sēklas ar dzeloņiem.

Nr. 8 – Ja Francisqui restorāniņā baudīsiet langustīnu, pacienājiet arī melno, resno, bezasatino ķirzaku, un pasveiciniet no manis. Ja uznāk luste snorkelēt, arī šajā restorāniņā var dabūt ekipējumu, un pasnorkelēt samērā drošā vietā. Uz šo salu ieteiktu doties ceļojuma pēdējā dienā, jo te ir no visa Los Roques arhipelāga pa druskai.

Šis bija mans mūža garākais un interesantākais atvaļinājums. Jāatzīst, ka beigās jau ļoti gribējās mājās, kaut arī apzinājos, ka Latvijā gaida pelēks un drēgns Novembris. Ir jau mums arī kaut kas tāds, kas nav Venecuēlas iedzīvotājiem- 4 gadalaiki un sniegbaltā ziema, pēc kuras nāk dabas atdzimšana un ziedonis, kas bez pūlēm pārspēj mūžzaļos džungļus. Dažreiz vasarā mums te iet karstāk kā pie ekvatora, un tad uz kādu brīdi atkal sagribas atspirdzinājumu...

 

 

 

riina
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/04/2011
Ziņas: 56
Manīts: pirms 1 d

Beidzot tik ilgi gaidītais apraksts par Venecuēlas ceļojumu! Izklausījās vienkārši fantastiski! Man sanāca ceļakājā ieskatīties mazliet par vēlu, kad šo lielisko biļešu "akcija" jau bija beigusies, bet visu laiku sekoju līdzi biļešu epopejai un nevarēju vien sagaidīt, kad būs kādas atsauksmes no ceļotājiem. Un šovakar ieraugu aprakstu, apzinos, ka vēl nedarīti darbi stāv, un domāju izlasīt tikai pašu sākumiņu... bet, protams, neatturējos un attapos pašās apraksta beigās ar smaidu uz lūpām! Paldies! Smile

andris1
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/07/2009
Ziņas: 2663
Manīts: pirms 2 d
Kur: RIX

Ļoti interesants apraksts, paldies!Smile

Duducis
Nav tiešsaistē
Kopš: 22/11/2010
Ziņas: 39
Manīts: pirms 32 ned

Tas tik ir apraksts! Paldies un tā tik turpināt!

Ronin
Lietotāja Ronin attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 22/08/2009
Ziņas: 62
Manīts: pirms 6 ned

Pats biju, taapeec nelasiishu Smile

Erkils
Lietotāja Erkils attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/07/2009
Ziņas: 574
Manīts: pirms 8 st
Kur: LV

Paldies par lielo ieguldījumu šo aprakstu rakstot un skaistajām bildēm

Juris
Tiešsaistē
Kopš: 29/10/2008
Ziņas: 19009
Manīts: pirms 11 min
Kur: RIX

Iespaidīgi, paldies! Šķiet, ka arī pilna biļetes cena galu galā būtu mazākais no tēriņiem, un 'akcija' nostrādāja vairāk kā pamudinājums izvēlēties šo galamērķi, nevis galvenais iemesls, kāpēc turp doties.

epifanija
Lietotāja epifanija attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/04/2009
Ziņas: 49
Manīts: pirms 1 d

Lielisks apraksts...

pati ari biju tur, ļoti interesenati lasit to visu no citu redzespunkta Smile

RX
Lietotāja RX attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/07/2009
Ziņas: 2716
Manīts: pirms 2 st
Kur:

Tev, Juri, taisnība - par Venecuēlu jau sen tika sapņots, un zemā lidojuma cena bija pēdējais pamudinājums, lai dotos tieši tagad. Interesanti, ka Bogotu kā galamērķi izvēlējās vien daži, tāpēc jāsecina, ka vairumam tāpat kā man Venecuēla šķiet pievilcīgāka.

brantine
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/06/2010
Ziņas: 159
Manīts: pirms 15 ned

Super, RX - fantastisks apraksts! Pēc pusgada to lasot, izdzīvoju visas tās pašas emocijas ko toreiz. Epopeja ar biļetēm, trilleris ar naudu lidostas tualetē, utt. Tikai kāpēc tu nepieminēji savu ieguldījumu venecueliešu kriminālajām aprindām - 3 sekundēs nozagto pulksteni Ciudad Bolivar Smile?

Šo visu lasot atcerējos, ka esmu Tev parādā solītās bildes, kuras līdz galam, ja godīgi, pabeidzu likt tikai pirms divām nedēļām. Labošos un padalīšos!

Un video esi pievienojis gandrīz labāko dziesmu ever, kuras nosaukums pirms izbraukšas bija ikdienas galvenais jautājums Grin

andris1
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/07/2009
Ziņas: 2663
Manīts: pirms 2 d
Kur: RIX

Izskatās ka Dienvidamerika ir viens no dārgākajiem (arī skaistākajiem) reģioniem priekš ārzemju tūristiem...

RX
Lietotāja RX attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/07/2009
Ziņas: 2716
Manīts: pirms 2 st
Kur:

Jā - labprāt uzzinātu no pārējiem, vai ir bijuši vēl kaut kādi apdraudējumi, jeb arī mans negadījums ar pulksteni paša neuzmanības dēļ būs vienīgais?

Un kā beidzās stāsts ar naudas atgūšanu no Lufthansa tiem, kas tomēr piemaksāja, un pēc tam prasīja atpakaļ?

ambers
Nav tiešsaistē
Kopš: 01/11/2008
Ziņas: 707
Manīts: pirms 1 d

Paldies par atskaiti - man par Venecuēlas braucienu uzrakstot būtu ļoti jāiespringst - neesmu rakstītājs. Pats nekādās nepatikšanās neiekūlos, ja neskaita Lufthansas kavēšanos ar atpakaļceļu par 30 stundām, kā rezultātā lielajā lidmašīnā atpakal uz Eiropu bez mums divatā salonā lidoja tikai vēl 36 pasažieri – ļoti ekonomisks aviosabiedrībai transatlantiskais lidojums....

Randoms
Lietotāja Randoms attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 03/12/2008
Ziņas: 440
Manīts: pirms 4 ned
Kur: Rix

Beidzot izlasīju, turklāt - atšķirībā no daudziem citiem ceļojumu aprakstiem (nav runa par šeit esošajiem) - ar lielu interesi ! Tagad zinu, kam prasīt padomus, ja nu kādreiz uz to pusi sataisīšos Smile Paldies !

andrian
Lietotāja andrian attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/02/2010
Ziņas: 693
Manīts: pirms 17 st

 varen labs stāsts!! dzīvnieciņi patika(arī kāpurs) Smile

 

spilvens
Nav tiešsaistē
Kopš: 03/12/2011
Ziņas: 32
Manīts: pirms 1 ned

 Paldies par lielisko un iedvesmojošo aprakstu! Lasīju un baudīju!

kelta
Nav tiešsaistē
Kopš: 11/06/2010
Ziņas: 9
Manīts: pirms 40 ned

Beidzot ieskatījos ceļojuma apraksta sadaļā, izskatās ka netīšām satikāmies ar RX&kompāniju  Orinoko upes deltā.

Mums ar draudzeni bija piedzīvojumi ar naudas mainīšanu, diemžēl nebijām gana uzmanīgas un mums tika iemānītas 2 viltotas 100 dolāru banknotes.

 

RX
Lietotāja RX attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/07/2009
Ziņas: 2716
Manīts: pirms 2 st
Kur:

Tās divas meitenes, kas ceļoja "uz savu galvu"? Mēs nedaudz nošausminājāmies, kad stāstījāt, kā gāja ar autobusa biļešu pirkšanu. Drosmīgās.

kelta
Nav tiešsaistē
Kopš: 11/06/2010
Ziņas: 9
Manīts: pirms 40 ned

Jā, piedzīvojumi ar autobusa biļetēm turpinājās arī tālāk Smile bet laimīgi nokļuvām atpakaļ mājās.