Botāniķa sapņu zeme Panama

2 atbildes [Pēdējā ziņa]
ilzuks79
Nav tiešsaistē
Kopš: 03/01/2014
Ziņas: 140
Manīts: pirms 1 d

Neesmu botāniķe, taču, staigājot pa Panamas zaļajām ielejām, kalniem, dārziem, parkiem un ielām, pilnīgi noteikti zinu, ka, būtu es reiz par tādu kļuvusi, šeit spiegtu no sajūsmas ik uz soļa. Tādu daudzveidību un leknu zaļumu sen nav gadījies redzēt. Aug viss – puķes, palmas, zaļo un zied koki, banānu ķekari mijas ar apelsīnu audzēm, mandarīniem, pamelo un citiem citrusiem, bet dārzos aug, kā paši panamieši lepni saka, dabiski arbūzi. Ak, par ananāsiem un melonēm pat nerunāsim.

Par Panamu sapņoju jau pāris gadus. Lielajam ikgadējam ceļojumam divatā izskatītas vairākas valstis, bet vilina iespēja atkal vaigā skatīt Karību jūru, kā arī pabūt vietā, kas nav tūrisma Top10. Un izskatās, ka darāmā un skatāmā Panamā netrūks. 

Turkish Airlines piedāvā visoptimālāko nokļūšanas iespēju; par cenu, kurā iekļauta 23 kg bagāža katram, kā arī šīs aviokompānijas izslavētais serviss, Panamā iespējams nokļūt par saviem 200 EUR lētāk nekā ar citām tradicionālajām aviokompānijām. Taču. Tam līdzi nāk tehniskā nosēšanās turpceļā Bogotā, kas kopējo lidojuma laiku pagarina līdz 16 stundām. Auč. Pēc šāda lidojuma prāts uz citiem pārlidojumiem tuvākajā laikā nenesas. Pēc temperatūras pārbaudes (te, atšķirībā no Rīgas un Stambulas, visu ņem nopietnāk un smaidīga sieviete maskā visiem pēc kārtas to nomēra), īsas intervijas ar pagalam nīgru robežkontroles darbinieci par mūsu uzturēšanās laiku un vietu un somas pārbaudes esam taksometrā, kas par USD 30 ir gatavs aizvizināt uz pirmo naktsmītni Panamas pilsētā. 

Panamas pilsēta  un kanāls

Pilsēta sagaida ar visai blīvu debesskrāpju mežu, ko ieskauj izžuvušas ūdens gultnes, bet ik pa brīdim garām aiztraucas mašīnas ar ūdens cisternām, pilsētā neesot ūdens! Vispār ielas ir tukšas, mašīnu maz, cilvēku vēl mazāk. Ierodamies tieši karnevāla laikā, kas Panamā ir ļoti nozīmīgs notikums, bet, kur visi palikuši, skaidrības nav. Tikai vēlāk uzzinām, ka karnevālam atvēlēta noteikta pilsētas daļa, bet lielākā daļa panamiešu ir paņēmuši atvaļinājumu un izbraukuši ārpus pilsētas, kur arī notiek dažnedažādi karnevālam veltīti pasākumi. 

Mūs karnevāls pārāk neinteresē, lieki laiku netērējot, sēžamies atkal taksometrā un dodamies Miraflores centra virzienā. Visi zinās, ka pats galvenais Panamas apskates objekts ir Panamas kanāls. Tu vienkārši nevari atbraukt mājās, to neredzējis. Miraflores centrā, iegādājoties USD 20 vērtu biļeti, iespējams izstaigāt gan kanāla būvniecībai un ar to saistītajam veltītu muzeju, gan uz vienas no trim platformām noskatīties galvenajā “izrādē” – kuģu caurbraukšanā. Par papildus naudu tiek piedāvāts 3D filmas seanss. Laiks ir īsteni vasarīgs, precīzi temperatūru nemērām, taču saulītē, kur mums piedāvā piesēst, lai izdzertu glāzi alus, šķiet, ka kuģi neizcepti nesagaidīsim. Visu var vērot arī pa glauno no ēnainām telpām iekšpusē, USD 42 un visām vēlmēm klāts vēlo brokastu galds. Izvēlamies siltumu un pēc 2 stundām beidzot arī kuģis ir atbraucis. Izskatās iespaidīgi, tam pa priekšu rindā plecu pie pleca sastājušās arī divas jahtas un katamarāns. Šāda izmēra jahtai prieks izbraukt pa kanālu maksājot ap USD 800, viss atkarīgs no peldlīdzekļa garuma, masas un citiem parametriem, bet lētāk noteikti nebūs. 

 
Skats no Miraflores centra

Panamas pilsēta (vismaz mūsu apmešanās vietas rajons pie Edisona parka) šajā laikā ir ne tikai klusa un tukša, tā ir arī pārsteidzoši tīra. Un sajūta arī, ka ļoti droša. 

Nākamajā rītā jau ceļš priekšā uz Albrook Mall, kur mitinās arī galvenā Panamas autoosta. Interesanti, ka katram maršrutam atvēlēts pa kases lodziņam, savējo uz El Valle de Anton (Antona ieleju) atrodam pēc vairāku izpalīdzīgu panamiešu norādēm un drīz vien ar biļetēm rokās dodamies uz 48. platformu, kur mūs jau gaida mikroautobuss, kas ik dienas kursē reizi pusstundā un galamērķī nonāk 2,5 h laikā. Panamieši mīl savu mūziku, īsti neatšķiru, protams, vai ik reizi tas ir tieši nacionālo izpildītāju priekšnesums, taču angļu valodā dziedātus meldiņus praktiski nedzirdēt. 

Izņemot šo braucienu, visos pārējos jāmaksā tad, kad vēlies izkāpt. Arī lielajos autobusos. Katram ir savs pavadonis, kas seko līdzi, lai katrs pilsonis nokļūtu, kur tam vajag, un samaksātu, cik tam jāmaksā. Tāpēc bieži vien cenu uzzinām tikai tad, kad kāpjam ārā. Tā gan parasti nepārsniedz USD 10 tālākiem braucieniem un ir ap USD 2 īsākiem.

 
Autobuss El Valle centrālajā ielā

El Valle de Anton

El Valle (saīsinājumā no El Valle de Anton) ir jauka pilsētiņa, kas izveidojusies vulkāna krāterī 600 m virs jūras līmeņa. Iebraucot tajā, tiekam izlaisti iepretim dzīvīgam tirgum, kur iespējams atrast gan augļus, gan dārzeņus, gan visa veida suvenīrus un mugurā velkamas lietas. Izskatās, ka viss notiek uz galvenās El Valles ielas, te pienāk autobuss, te pastaigājas un ar riteņiem braukā vietējie un iebraucēji, te var paēst, izņemt naudu bankomātā un nopirkt visu (tikai ne pretiedeguma krēmu) sadzīvei nepieciešamo veikalā. Un gandrīz visi sveicinās. Pāris dienas un arī mēs jau esam pavisam pieraduši visiem sveicienam celt roku vai teikt buenas (dažkārt tas skan arī kā buena vai vienkārši kaut kas no bue).

 
El Valle

Mūsu viesnīca laipni piedāvā bez maksas izmantot tās rīcībā esošos velosipēdus, to, protams, izmantojam, laiski vizinoties gar kalnu upes peldētavu, kas kalpo par lielisku atveldzēšanās vietu vietējiem bērniem un jauniešiem, gar zirgu novietni, gar palmu birzīm un milzu kokiem ar rozā ziedu vainagu. Vienam no velosipēdiem periodiski nokrīt pedālis un esam spiesti apstāties. Drīz vien palīgā steidzas kādas mājeles saimnieks, kurš uzstāj, lai nākam pagalmā un viņš labošot vainu. Ar nemanāmu galvas vēzienu tiek pieaicināta arī viņa sieva un meita, kuras steigšus nesas veldzēt mūsu slāpes ar sagriezta arbūza šķēlēm. Kā praktiskie eiropieši, protams, saprotam, ka nu gan būs jāatdara maks, bet esam pat ar mieru. Kad viss pabeigts, prasām, cik esam parādā. Onkulis rāda gandrīz aizvainotu seju – nekas nav jāmaksā! Turpmākās dienas, ejot garām viņa sētai, vienmēr samājamies. Draugi. 
 


Minoties pa El Valle ielām

 
Rīts pār El Valle

Šajā pilsētiņā un tās apkaimē uzsākam savu Panamas ūdenskritumu tūri. To te ir tik daudz! Sākam ar Chorro El Macho, tas šķiet visvairāk apmeklētais, arī ieejas maksa ir augstākā – USD 5 un, ja ir vēlme nopeldēties dabiskā peldbaseinā, tad vēl papildus USD 5 par diviem. Ūdenskritums skaists, taču tajā nevar peldēties, tāpēc jāiztiek ar pabildēšanos uz pāris piekarinātajiem tiltiem un peldi nedaudz cilvēka roku apdarinātajā peldbaseinā, ko ieņēmuši vietējie panamiešu tūristi. Otru ūdenskritumu Chorro Las Mosas atrodam pavisam nejauši, kad, gribēdami sasniegt La India Dormida kalnu taku, esam palaiduši garām vajadzīgo pagriezienu. Šim ieejas maksa tik USD 1 un mums tas iet pie sirds krietni vairāk, jo taka ved tieši gar upi, ik pa brīdim piedāvājot nelielus baseiniņus, kuros veldzēt sakarsušās kājas, bet pašā ūdenskritumā var arī nopeldēties. Akmeņi gan slideni un jāuzmanās, liekot katru soli.

 
Ūdenskritums pa ceļam uz La India Dormida

No vairākiem kalnu taku pārgājieniem izvēlamies jau minēto La India Dormida, kas tulkojumā nozīmē gulošo indiānieti. Nosaukums, kā leģenda vēsta, radies kādai indiāņu princesei iemīloties spāņu karavīrā un mīlas stāstam negūstot laimīgu iznākumu, mirstot kalnos, kur kopš tiem laikiem redzams viņas siluets. Patiešām, pēc aptuveni pusotras stundas kāpiena pa džungļu takām labākā vai sliktākā stāvoklī (vietām tās klāj dubļi, un lietus laikā te diez vai vajadzētu mēģināt doties pastaigā), kā arī atvēsinošas peldes tiešā ūdenskrituma dušā esam bļodas jeb Antona ielejas 950 m augstajā malā, no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz lejā snaudošo El Valle pilsētiņu, ko vēlīgi pārrauga dusošā indiāniete. Debesīs rāmi lidinās vanagi un ir tāds miers, tāds miers.

 
Gājiens uz La India Dormida

Atceļā ieskrienam uz glāzi alus vietējā kafejnīcā, kas atrodas blakus mini bodītei, no kurienes arī alus tiek atnests. Bez uzcenojuma! Tante, kamēr mēs paguruši vērojam ciema suņu un kaķu attiecības, sparīgi iekšā seko līdz Barselonas un Neapoles futbola spēlei, un gauži bēdājas, kad vārtu guvēji ir itāļi. Pēc brīža, turpinot ceļu naktsmāju virzienā, esam liecinieki tam, kā policists ar steku ieper nedaudz vairāk iereibušu tautieti, pēc tam nomierināšanai aplejot to ar ūdens šalti no blakus esoša sūkņa. Bet visos pagalmos tuvākā un tālākā apkaimē turpina skanēt mūzikas ritmi un gaisā virmo grilētas gaļas smarža. Karnevāla, proti, atvaļinājuma laiks. Jūtamies kā Līgo vakara gaidās tepat dzimtenē. 

 
Tiltiņš El Valle

Santa Fe

Runā, ka pēc gadiem pieciem vai desmit Santa Fe būšot tāda pati kā Boquette, kas pašlaik šķiet varētu pretendēt uz nākamo populārāko vietu Panamā pēc kanāla. Mēs pēc tūristu bariem nealkstam, tāpēc (un arī laika ietaupīšanas nolūkā) tās vietā izvēlamies Santa Fe pilsētiņu Veraguas provincē, kas tāpat piedāvā kalnu upes, takas, nogāzes un ūdenskritumus nebeidzami skaistajā Panamas florā. Nokļūšana no El Valle Santa Fe sākotnēji izklausās gana sarežģīta, taču, jau esot ceļā, saprotam, ka nieks vien ir. Vispirms ar mikroautobusu 30 minūtes braucam līdz Las Uvas krustojumam ar Panamericana šoseju, kur paklausīgi gaidām autobusu, kas 2 stundu laikā varētu aizvest līdz Santjago (85 % autobusu šeit braucot līdz Santjago), savukārt no Santjago aptuveni 2 stundas braucam atkal ar mazāku busiņu uz Santa Fe. Un klāt esam. Šo ciematu ar El Valli nevar salīdzināt, te patiešām viss ir ļoti kompakts, taču mūsu viesnīcas saimniecei taisnības nav – kafejnīcu, kur paēst, atrast var. Un ne jau tikai vienu. 

 
Ceļš uz peldvietu

Braukt uz Panamu kulināro izaicinājumu meklējumos nav vērts. Tos šeit nesastapt. Dārzeņu gaļas zupa ir sātīga un garšīga, arī vistu viņi prot izcept, taču nekā garšu kārpiņām atmiņā paliekoša vai nepieredzēta. Tāpēc ēšanu šeit uzskatām par funkcionālu padarīšanu un pārāk daudz vērības tai neveltām.

 
Peldvieta kalnu upē

Visas ielas ved kalnup vai, visai loģiski, no kalna lejā. Iepriekš netrenētie īpašie kāju ikru muskuļi dod zināt, bet mēs tos ignorējam. Te ir tik daudz, kur staigāt! Jūtamies kā savā zaļā paradīzē. Mašīnu apzināti nomā neesam paņēmuši. Izlīdzamies saviem spēkiem. Palūdzam taksometra šoferim aizvest mūs uz Alto de Piedro, kalna taku un ūdenskritumu vietu kādus 5 km no Santa Fe centra. Iekāpuši taksometrā, saprotam, ka pareizi esam darījuši, ceļš visai stāvus iet augšup vien, augšup vien, tāpēc, nokļuvuši galā neesam noguruši un svaigiem spēkiem metamies iekarot jauno taku, uz kuru norāda vientuļa zīmīte “Cascadas”. Dubļi nekavējoties grib ievilkt un paturēt, taču nedaudz pacietības un izveicības un drīz vien paveras skats uz palmu un citu zaļumzaļu koku meža ieloku ar mazām būdiņām attālāk un dzirdama ūdenskrituma burbuļošana. To šeit ir pavisam 3 – pirmos sasniedzam, šķērsojot ne pārāk uzticama paskata divu koku konstrukcijas tiltu, piesēžam papriecāties par ainavu, kad pārdesmit metru attālumā kā kalnu kaza aizspriņģo kāds bērnelis. Viņam seko vēl trīs indiāņu bērni, viens no tiem pītā grozā stiepdams brāli vai māsu. Gabaliņu iepaliekot, nāk arī mamma. Rokā milzu mačete, ar ko viņa vicina gar palmu lapām, tad apstājas, pamanījusi mūs, pasmaida un ar brīvo roku māj. Māju pretī. Viņi nāk mazgāties, netraucējam un manāmies prom. Nav tālu jākāpj, līdz sasniedzam patiešām kolorītu ūdenskritumu – mierīgs baseins visapkārt, bet vidū varena duša, un nevienas dzīvas cilvēka dvēseles redzamības rādiusā. Perfekti.
 


Alto de Piedro

Lejā no Alto de Piedro kāpjam pa to pašu ceļu, pa kuru atbraucām. Visa gājiena laikā garām aizbrauc divas automašīnas, čivina putni, lidinās milzu taureņi visdažādākajā krāsu gammā. Slāpes veldzē mandarīni un apelsīni, kas gluži vai paši kāpj mutē. Dažviet ganās zirgi, govis, dažviet redzam celiņus, kas ved uz kādām mājām, cilvēka neviena, tik vien kā uzraksti Se vende (pārdod) uz katra trešā žoga. Savulaik amerikāņi sapirkuši šeit īpašumus, bet tagad, gaidot Santa Fe popularitātes kāpumu, sāk tirgot.

Otrs mūsu galamērķis Santa Fe apkaimē ir Bermejo ūdenskritums. Atkal nokļuvuši vajadzīgajā punktā ar taksometra palīdzību, dodamies pa taku, kura, mūsuprāt, ved uz ūdenskritumu. Plakāts ar leopardiem vēsta, ka arī tos te var satikt, tomēr, kā vēlāk noskaidrojam, dienas laikā mums tos praktiski nesastapt. Kādu laiku gājuši pa taku, paejam garām vietējo miteklim un jau ejam mežā, kad mūs panāk puišelis, kurš piedāvā pavadīt uz ūdenskritumu, jo mēs esot uz nepareizās takas. Bez maksas. Ak, lai jau ved, viņš tikai ieskrien mājās pēc kaut kā līdzņemama un varam iet. Patiešām esam izvēlējušies nepareizo taku, pareizā sākumā ir plata un es spriežu, ka te jau ar karieti var braukt, taču drīz vien ņemu savus vārdus atpakaļ, jo nākas lēkāt no akmens uz akmeni, laipot starp saknēm un mēģināt neiestigt dubļos. Ik pa brīdim paveras burvīgi skati, banānu audzes un apelsīni, apelsīni, apelsīni, no kuriem mūsu jaunais pavadonis plūc tik un dod mums mēģināt. Un tad esam sasnieguši ūdenskritumu! Šis pilnīgi noteikti ir šī ceļojuma lielākais un iespaidīgākais eksemplārs. No 24 m augstuma ar milzu šalti gāžas ūdens, piekājē izveidojot pievilcīgu peldvietu. Uz upē esošajiem milzu akmeņiem iespējams atpūsties vai vienkārši sēdēt un priecāties par vareno skatu. Mēs nerunājam spāniski, un mūsu gids nerunā angliski, taču viņam, kā izrādās, ir līdzi paņemta maza grāmatiņa, kuru atvēris, viņš mums rāda, ka saule (sol) ir karsta (caliente). Tad nostājas uz viena no akmeņiem, pārmet krustu un lec ūdenī. Aizturu elpu, bet, protams, viņš to droši vien dara kopš mazotnes jau. Mēs tik pārgalvīgi neesam, bet peldēt gan peldam. Atceļš šķiet vieglāks un raitāks. Šķiroties iedodam gan kādu dolāru puikam, lai viņam prieks.

Ceļš uz Bermejo ūdenskritumu
 


Bermejo ūdenskritums

Kāpiens no kalna ir atkal jau stāvs, un tā saule, kā smejas kāda pretimnācēja, patiešām ir caliente, to var redzēt no apsvilušajiem pleciem, kuriem arī 50. faktora sauļošanās krēms nav varējis līdzēt. Ceļa malā palmu lapas ar mačeti paša augumā cērt kails, ne vairāk kā 3 gadus vecs bērnelis. Lielais piecgadīgais brālis tālāk ar savu mačeti palīdz. Un mēs saviem bērniem baidāmies dot sviesta nazi rokā! Ar tādu prieku iekrītam peldvietā pie piekaramā Bulaba tilta. Akmeņi ir uzkarsuši, bet ūdens tik labi veldzē, tik labi!

 
Eh, banāni!

Pirms prombraukšanas vēl viens svarīgs pasākums – kafijas plantācijas apmeklējums. Neesmu kafijas dzērāja, bet, ja šāda izdevība ir, garām to nelaidīsim. Viesnīca šādu tūri piedāvā ar viesnīcas saimnieku gida lomā. Izrādās pie pašas mūsu numuriņa terases aug visai jauks kafijas krūms, tā augļi gan pašlaik nav gatavi, vispār pašlaik neesot sezona, taču augšanas un pārstrādes procesu varam apskatīt. Dodamies saimnieka džipā atkal jau Alto de Piedro virzienā, gids atver kādus drāšu žoga vārtiņus un dodamies lūkot plantāciju. Glīti rindās izkārtotu kociņu vietā ir nejauši starp banānu palmām un apelsīnu kokiem izkaisīti krūmāji, daži no tiem zied un smaržo pēc jasmīniem. Pēdējos gados klimata izmaiņas nav nākušas par labu kafijas ražai, tāpat to ietekmējuši kukaiņi un sēnīte, kuru, vēloties audzēt tikai dabisku kafiju, nav iespējams apkarot. Jau atpakaļ civilizācijā mums ļauts apmeklēt Santa Fe kafijas apstrādes uzņēmumu, kam pērn nosvinēti 50 pastāvēšanas gadi. Vietējie iedzīvotāji ar to ļoti lepojas, lai arī viņu kafija netiek izgatavota lielos apjomos un tāpēc pārsvarā netiek importēta. Iegādājamies kafiju mājās vešanai un sakām savam gidam paldies.   

 
Kafijas ziedi
 

   
Tiek klāts brokastu galds

***

Atgriežamies atpakaļ Panamas pilsētā, šoreiz jābrauc tikai ar diviem autobusiem – ar vienu līdz Santjago, ar otru par USD 9 katram līdz Panamai. Ceļš paņem sešas stundas, toties atkal šķērsojam Panamas kanālu un redzam lielos kuģus cīnāmies, lai to pārvarētu. Lielais autobuss ir ērts un, manuprāt, brauc ļoti ātri, apdzenam vienu auto pēc otra.

Panamiešu autoparks ir visai zolīds. Lielākā daļa braukā ar džipiem, gandrīz visiem ir pilnpiedziņa, šajā valstī jābūt gatavam uzbraukt kalnā. Redzam pa kādam amerikāņu stila autobusam ar garo degunu, taču tie pārsvarā braukā īsos maršrutos un mums ar tādu braukt negadās. Ja Āzijā čum un mudž no skūteriem, bez kuriem dzīve nav iedomājama, tad šeit tos praktiski neredz. Daži motocikli, jā, bet skūteru neviena. 

Šoreiz nakšņojam pilsētas debesskrāpju rajona pašā viducī, iestājoties tumsai, vispār vairs nepateikt, kurā no pasaules metropolēm atrodies. Gar krastmalu promenāde, pa kuru vizinās riteņbraucēji un skrien gan saskaņotos kostīmos tērpti pārīši, gan individuāli skrējēji. Mēs ieelpojam pilsētas vakara gaisu un dodamies gulēt, jo priekšā agrs rīts.   

 
Panamas pilsēta nakts aizsegā

Guna Yala jeb San Blas salas    

5:30 un ļoti gaidītā ceļojuma lappuse ir klāt – mēs braucam uz vienu no Guna Yala jeb San Blas (tas ir salu iepriekšējais nosaukums) arhipelāga salām, kur pavadīsim 3 naktis. 

Guna Yala salu arhipelāgs ir Guna ļaudīm piederoša autonoma teritorija, ko veido Karību jūrā izvietojušās 365 lielākas un mazākas salas. Guna ļaudis runā savā valodā, tiem ir savs karogs un sievietes nēsā nacionālos tērpus, kam raksturīgas spilgtas krāsas, augstas jostas un no pērlītēm darinātas roku un kāju rotas. Guna sievietes nedrīkstot bez atļaujas fotografēt, vīrieši neiebilst, taču tie, kurus sastopam, nekā īpaši no panamiešiem neatšķiras. Iebraucot Guna Yala teritorijā, jāmaksā USD 20 liela nodeva un jāuzrāda pase.

Viesnīca atsūtījusi mums pakaļ mašīnu, no Panamas braucam 2,5 stundas, amerikāniete, kas ērti iekārtojusies blakus šoferim, ik pa brīdim filmē ceļu un fonā komentē ceļa stabus, klēpī turot lielu putuplasta kasti, kurā vientuļi kūļājas kilograms ledus. Benzīntankā, kas ir pēdējā pietura pirms ostas, stāvam mega garā rindā pēc galona ūdens, jo tas uz salas būšot deficīts. Nolemjam, ka iztiksim ar galonu uz diviem. Pirms robežkontroles, kur tiek iekasēta nodeva, sastājusies rinda, bet mums vispār ļauj braukt tikai tad, kad pretī izbraukusi mašīna ar sešiem pasažieriem. Tā tam esot jābūt – cik pasažieru ar vienu auto izbrauc, tik drīkst iebraukt. Un neprasiet, kāpēc.
 
Ceļš ir serpentīns, pa kuru braucot, stūre jāgroza ne tikai nemitīgo pagriezienu dēļ, bet arī izdangāto bedru iespaidā. Beidzot esam sasnieguši Carti ostu, kur katram jāsamaksā vēl USD 2 liela ostas nodeva un tad varam kāpt laivā, kas mūs aizvedīs uz salu. Jūra ir smaragdzaļa, tāda, kādu to atceros no pēdējās tikšanās reizes, un es pie sevis smaidu, jo tā man tik, tik, tik ļoti patīk. Vilnīši sola nelielu šūpošanu, taču tam, ka, 25 minūtes vēlāk izkāpjot krastā, būšu pilnībā slapja, gan neesmu gatava. Laivā esam kādi desmit cilvēki, visi arī paliksim Iguānas salā (Arridup salā), kuras izmēri nepārsniedz 100 m garumā un 50 m platumā. Mūs sagaida baltas smiltiņas, palmas, perfekti caurspīdīgs ūdens, zem kura vietām jaušami koraļļi, un 9 būdiņas, virtuves un saimniecības ēka (būda), kā arī divas mini tualetes un dušas telpas ar ūdens mucu uz jumta. Vairāk nekā. Ak, nē, vēl ir volejbola tīkls, taču bumbas gan nav.

 
Mūsu namiņš

Pats pirmais un galvenais jautājums uz salas ir par ēdiena izvēli – pollo o pescado? (vistu vai zivi) jautā kāds vīriņš pirms vēl esam tikuši apartamentos. Nākamo dienu laikā mums pusdienās un vakariņās vienmēr tiek dota šī izvēle. Gadās gan, ka vakariņās nākas izvēlēties starp vistu un… vistu. 

Mūsu bambusa namiņš ar palmu lapu jumtu ir šiks – jūra skalojas 2 m attālumā, bet vienīgā mēbele ir gulta un vados karājas ar bateriju darbināma vientuļa spuldzīte. Bet vairāk arī šādā paradīzē nevajag. Vakarā uz stundu tiek iznests galds, kur salas viesiem uzlādēt elektroniskās ierīces, tas ir viens iespaidīgs lādētāju vadu jūklis! Salā nemitīgi pūš vējš, palmas izliekušās vēja virzienā; no rīta mēdz būt nedaudz nomācies, bet jau pusdienlaikā spoži spīd saule. Kad pirmā sajūsma izbaudīta, sākam prātot, ko sadarīt. Neesam uz vietas sēdētāji, tāpēc ik pa brīdim kāds no mums piedāvā apiet apkārt salai. Tas mums kļūst par tādu kā joku – ceļš ap salu neilgst vairāk par 2 minūtēm. Bet var mainīt virzienu, un var iet zigzagā pāri, un aizskriet līdz virtuves būdai pārbaudīt, vai pēkšņi neesam nokavējuši kādu no dienas svarīgākajiem notikumiem, proti, brokastis, pusdienas vai vakariņas. To gan nav viegli izdarīt, jo pat tad, ja pats esi par to piemirsis, vietējais puisis, pūšot lielā gliemežvākā, par to ziņo, ejot garām visām mājiņām. Bet var jau arī vienkārši gulēt ūdenī un darīt neko. Nesūdzamies.

 
Iguanas sala

 
Iguanas sala 

Otrajā dienā, izrādās, mūsu naktsmītne piedāvā bezmaksas ekskursiju ar laivu uz trīs citām salām. Arī mūsu salu ik dienas uz pāris stundām apciemo, kā mēs viņus dēvējam, viendienīši. Bet šodien paši traucamies skatīt burvīgu vietiņu jūras viducī – ne salas, nekā, tikai pēkšņi sēklis, kur ūdens sniedzas knapi līdz potītēm. Drīz vien sajūsmā spiedzu, jo te nu tā ir – jūraszvaigzne! Un tālāk ir vēl viena un vēl viena, un vēl viena vēl lielāka. Perfekti. Otrā pieturvieta ir kāda neliela saliņa, kur sastopam tikai vietējos Guna ļaudis, kuri tur tirgo savus darinājumus, galvenokārt molas, īpašu Guna sieviešu darinātu izšuvumu, kura nosaukums agrāk burtiskā tulkojumā būtu bijis putnu apspalvojums, bet tagad ir iesakņojies Guna vārds apģērba apzīmēšanai. Molas ir krāsainas un noteikti aci piesaistošas. Mēs neko nenopērkam – īsti neesam plānojuši, un vietējās pārdevējas ir tik ļoti neieinteresētas kaut ko notirgot, ka vienkārši sasmaidāmies un dodamies tālāk. Nākamā pietura ir Isla de Perro jeb Suņa sala, kur esot viens no skaidrākajiem ūdeņiem pasaulē un tāpēc tās piekraste, kur atrodams arī nogrimuša kuģa vraks, kalpo kā izcila vieta snorkelēšanai. Pamēģinām mēs ar, zivis ir – zilas, raibas, visādas. Mūsu kaimiņš redzējis pat baby shark, mēs nē, jo vairāk pavadām laiku izpētot salu un secinot, ka, nē, mūsējā ir mazāk apbrīnotāju apsēsta, tāpēc pievilcīgāka. 

Atceļā visi objektīvi pavēršanas mūsu salas virzienā, tai parādoties pie apvāršņa, izskatās tiešām kā no filmas par kādu vientuļu salu, uz kuras varētu mitināties pats Robinsons Krūzo. Filmu industrijas pārstāvji, jāatzīst gan, nav smādējuši arī citas salas. Nākamajā dienā, vēloties atkal kaut kur izkustēties, sarunājam doties ekskursijā uz vēl trim salām. Vienā no tām, Pelikānu salā, filmēta Netflix straumētā spāņu seriāla Money Heist (La casa de papel) 2. sezonas 3. daļa. Mēs tādu neesam redzējuši, taču mūsu salas kaimiņi reāli nožēlo, ka nav braukuši mums līdz un redzējuši šīs filmas tapšanas vietu savām acīm. Pelikānu sala, atšķirībā no Iguānas salas, ir klāta ar zālāju, bet smiltis pie ūdens ir tik baltas kā visbaltākais pūderis. 

 
Pelikānu sala

Guanidup salu arī klāj zāle, tajā arī ir būdiņas līdzīgas kā mūsu salā, pašūpojamies šūpuļtīklos un nedaudz pasnorkelējam. Salas izmitināšanas koncepts ir līdzīgs – gultasvieta, trīsreizēja ēdināšana un viena cenā iekļauta ekskursija apmešanās laikā.  Un tomēr, Iguanas sala uzvar.

 
Kavēju laiku, lasot grāmatu

Noslēgumā tiekam aizvesti palūkot, kā tad tie vietējie iedzīvotāji dzīvo. Mūs gan pārāk neuzrunā līšana svešās guļamistabās, taču mūsu gids, kurš ir arī mūsu mājvietas pārzinis, ar lielu lepnumu ved pa sava dzimtā ciemata ielām un arī guļamistabām. Bezzobains onkulis, stādīts priekšā ka sievas vectēvs (vecvectēvs?), ir pat gatavs atrauties no milzu TV ekrāna caurstaigājamas istabeles vidū, lai paspiestu mums roku un veltītu vēlīgu smaidu. Citviet bērneļi tup uz cementētas grīdas, ēdot vecāku pagatavotu zivi no bļodiņas. Pašā ciemata vidū liels basketbola laukums, kurā puikas, tāpat kā jebkur citur pasaulē, sacenšas, dzenājot bumbu. Maza meitenīte mūsu tūres pašā sākumā pieķeras francūziešu meitenei pie rokas un tā arī līdz pastaigas beigām neatlaižas. Blakus mūsu laivai noenkurojies lempīga paskata kuģis, uz kura esošie vīri piedāvā mums iegādāties cepumus un aizvest arī uz Kolumbiju. Kā tad. Kāpjam jau laivā, kad kapteinis saka, ka būs jāuzgaida, zvejnieki atveduši nupat zivis, un mums taču pusdienās zivis gribēsies? No ciemata visiem stūriem kā uz burvju mājienu plūst lieli un mazi, katrs ar savu maisu zivīm. Un pacietīgi gaida. Mūsu kapteinis ir privileģēts, savāc pilnu maisu un mēs varam doties. Bet izskatās, ka zivju pietiks visiem.  

 
Zivju tirgus

Visiem sapņiem reiz pienāk beigas, mums sala jāpamet. Ar šausmām secinām, ka laivele, kurai mūs jānogādā Carti ostā, lai no turienes atgrieztos Panamas pilsētā, vedīs ne tikai mūs un pāris mūsu kaimiņu, ar kuriem garo ēdienreižu laikā esam sadraudzējušies, bet arī skaļo un ne pārāk saskanīgo 10 cilvēku itāļu kompāniju, kuras smagsvaram ir ne mazāk par 150 kg un par viņu bagāžas svaru pat labāk nedomāt. Laiva bīstami sasveras, bet es sevi nemitīgi mierinu, ka, pirmkārt, kapteinis zina, ko dara, un, otrkārt, mēs braucam lēni, nelēkājot pa viļņiem (mēs to nemaz nespētu!) un vispār, galu galā, mums taču ir glābšanas vestes un mākam arī peldēt. Tas tā, galējā gadījumā. 

Panamas pilsēta, Casco Viejo  

No vienas puses ir jauki atgriezties pilsētā, jo beidzot var normālā dušā noskalot Karību jūras sāls kārtu. Un šis mums ir atkal kas jauns, jo līdz šim Panamas pilsētas vecpilsētā neesam bijuši. Līdzīgi kulinārajai jomai, Panama noteikti nav arī arhitektūras lielvalsts, namiņi pārsvarā vienkārši un savstarpēji līdzīgi. Vecpilsēta tomēr atšķiras. Lai arī neesam bijuši Kubā, šķiet, ka no attēliem vien, kas redzēti, jaušama kāda līdzība Havanas vecajai pilsētai. Koloniālā stilā celti nami (vai vismaz to fasādes, ja pati māja kāda iemesla dēļ vēl nav atjaunota) lepni rindojas šaurāku un platāku ielu malās, baznīcas, pieminekļi, jumta kafejnīcas un omulīgi dārza ieloki kokteiļa baudīšanai – tas viss vilināt vilina pilsētas viesus. Te atradīsiet gan argentīniešu virtuvi, gan kolumbiešu, meksikāņu un, protams, itāļu picu. Vēl nesen te neesot bijis droši pārvietoties, taču viss ir mainījies, tagad droši var baudīt siltos vakarus Casco Viejo ielās. Ja nu vēl kādam rodas šaubas, bruņoti vīri ik pa gabalam gādā par pavisam drošu drošību.   

 
Casco Viejo

 
Casco Viejo

Pēdējo vakaru Panamā tā arī pavadām, nesteidzīgās pastaigās, lēta ruma iegādē mājāspalicējiem un krietnā maltītē argentīniešu restorānā. Zinām, ka neesam redzējuši ne pusi no Panamas, bet visu jau nevar, un varbūt nemaz nevajag? Palika neapskatītas Bocas del Toro arhipelāga salas Panamas ziemeļrietumos, palika neapgūta Centrālamerikas lielākā sala Coiba Panamas dienvidos Klusajā okeānā, sērferu paradīze Santa Catalina un jau minētā Boquette, kurai mēģinājām rast alternatīvu. Un noteikti vēl daudzas vietas. Gribētos teikt, ka atbrauksim citreiz, bet zinu, ka visticamāk jau ne – pasaulē ir tik daudz vēl neapgūtu vietu, ko gribas apskatīt. Taču vienu gan es zinu – braukt uz Panamu bija to vērts, it īpaši pirms to paspējuši iekarot tūristu pūļi.

 
Priekā!

        
 

andrian
Lietotāja andrian attēls
Tiešsaistē
Kopš: 02/02/2010
Ziņas: 724
Manīts: pirms 1 min

Patīkami lasīt, saulaini un pozitīvi Smile Kurā mēnesī bijāt?

ilzuks79
Nav tiešsaistē
Kopš: 03/01/2014
Ziņas: 140
Manīts: pirms 1 d

Paldies! Pagājšnedēļ atgriezāmies Smile