Tanzānija Kilimandžaro/Zanzibāra

3 atbildes [Pēdējā ziņa]
Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 456
Manīts: pirms 7 st

Draugi katru gadu brauc un kāpj Kilimandžaro, aicina līdzi, tāpēc arī man bija vēlme kaut kā to izmēģināt. Tad nu, kad parādījās Turkish akcija, daudz nedomājot, nopirku lidmašīnas biļetes. Sāku skatīties, ko tad vēl varētu darīt Tanzānijā un patiesībā daudz variantu ja nav. Pabraukt safari, apmeklēt Masaju ciltis un palaiskoties Zanzibārā. Lai uzkāptu Kilimandžaro, tomēr kaut kādu ekipējumu meklēju un nopirku jau laicīgi Latvijā. Lai gan, kā vēlāk izrādījās, visu var izīrēt arī uz vietas. Kājas trauma un stress no domāšanas par gaidāmo kāpšanu, tomēr darīja savu un līdz pēdējam brīdim nespēju saprast kāpt, vai nekāpt augšā virsotnē. Tomēr vienu dienu pirms brauciena izšķiros par labu kāpšanai.

Lai izvairītos no nepatīkama pārsteiguma, ka neatnāk bagāža un nav nekāda inventāra ar ko kāpt, savelku daļu drēbes mugurā, zābakus kājās un vēl nepieciešamās drēbes ievietoju rokas bagāžā. Taču laimīgā kārtā līdz Dāresalāmai atnāk arī nododamā bagāža. Tiesa powerbankas lidosta no somām ir izņēmusi un konfiscējusi. Kaut kā biju palaidis garām, ka tās var vest rokas bagāžā, savukārt, nododamajā bagāžā nevar. Pārejot Dāresalāmā no viena termināla uz otru, ir skaidrs, ka nekavējoties ir jāpārģērbjas, jo kalnu zābaki un ziemas drēbes ir pilnīgi nepiemērotas +30 grādiem. Lidostā nopērku jaunu powerbanku, jo nav zināms vai kaut kur citur to vēl atradīšu vienas dienas laikā. Cena gan sanāk ļoti nedraudzīga. No Dāresalāmas uz Arušu lidojam caur Zanzibāru ar mazu lidmašīnīti, kur ir kādas 20 vietas. Pa iluminatoru redzams Kilimandžaro, slienamies augstu virs mākoņiem. Arušā lidostas terminālis ir stipri nosacīts. Pasažieri pa lidostu apstaigā apkārt ēkai un galā gaida savas somas telts nojumē. Atved somas un turpat izkrāmē uz galda, kur katrs pieiet un paņem savējo. Līdzbraucējiem soma nav atnākusi. Jautājam uzraugam, ka somas nav un ko tagad darīt? Uzraugs pieiet pie galda un piedāvā pēdējo atlikušo koferi. Līdzbraucēji negrib ņemt, jo tas tā kā nav viņējais, bet uzraugs saka, lai tik ņemot jo cita kofera vairs neesot. Līdzbraucēji ieskatās vērīgāk un patiesi, tā ir īstā, tikai konkrētā apgaismojumā kaut kā uzreiz neatpazina.

Aruša.

Atpūšamies un pēcpusdienā izejam pastaigāt pa Arušu gida pavadībā. Vietējie čum un mudž, bet tā, kā mums ir gids, tad neviens neko klāt nesienas. Gids mums aizved pa brīvu apskatīt “Tanzanīta muzeju”. Muzejam gan nav nekādas aizkārtnes ārpusē, gids tikai pieklauvē pie sētas un mūs caur pagalmu ieved ēkā. Muzeja gids kaut nedaudz pastāsta par tanzanītu un citiem vietējiem akmeņiem. Tālāk mūs ieved citā telpā, kur jau var iegādāties dārgakmeņus. Pārdevēja ļoti acīgi ievēro, kurš zilais dārgakmens ir pievērsis

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

uzmanību un uzreiz metas izcelt tā īpašības.  Taču mums nav nodoma nopirkt, jo cenas tomēr ir ap 2000EUR. Tad no dodamies prom un “muzeja” darbinieki paliek bēdīgām sejām. Pastaigājamies pa pilsētu un intereses pēc aizejam uz tirgu nopirkt kādus vietējos augļus. Tirgū gan kādā brīdī jau sāk pārdevēji ķerties klāt un fiziski raut pie savām precēm. Labi, ka mums ir gids, kas beigās pat jau ar spēku atgrūž nekaunīgākos pārdevējus. Pēcpusdienā atbrauc kalnā kāpšanas organizators un pārbauda visu inventāru – vai ir atbilstošs kalnā kāpšanai. Pastāsta, ka cenā neietilpst dzeramnauda nesējiem pavāram un gidam, kas esot 10-20USD dienā.

Kilimandžaro.

1.diena Pastaiga pa mežiem

No rīta atbrauc safari džips, kas vedīs uz kalnā kāpšanu. No sākuma kopā kāpsim ar divām nīderlandietēm, kas šeit vairākus mēnešus strādā kā brīvprātīgās skolā. Viņām doma kāpt kalnā radusies spontāni un tāpēc nekāda atbilstoša inventāra nav. Taču tas nav šķērslis un iebraucam pa ceļam nomas kantorī, kur visu nepieciešamo iznomājam. Lai arī Marangu vārti (kur sākas kāpšana) ir ap 150km no Arušas, brauciens kopā paņem četras stundas, jo pārvietošanās ir lēna. Visu laiku ir ciemati un ātrums 50km stundā. Policisti uz ceļiem esot izteikti korumpēti un to ir daudz. Tāpēc visi brauc lēni, kas gan neatbrīvo no maksāšanas pie apstādināšanas. Pie Marangu vārtiem ir apsargi ar automātiem un aiz vārtiem vietējos iekšā nelaiž. Iekšā jau pulcējas vairākas grupas un vairāki simti porteru, kas nes kāpēju un savas mantas, kā ari pārējo inventāru. Zinu, ka pet pudeles kalnā nedrīkst nest. Taču man somā izlijis somā dzēriens, un izskatās, ka manai pudelei ir blīvējuma problēma. Priekšnieks iesaka pārliet dzērienu pet pudelē. Nobrīnos, bet nu ja jau priekšnieks saka, tad tā arī daru. Sākas kaut kādu papīru aizpildīšana un formalitāšu kārtošana. Tas paņem kādu stundu. Beigās atnāk priekšnieks un saka, ka manā somā atrasta pet pudele (nevar būt!) un tagad man esot jāiet pēdējam, lai pārbaudītu somu, jo pet pudeles nedrīkstot kalnā nest. Beidzot dodamies uz pārbaudi, kur jāiet caur skeneri, gluži kā lidostā. Apsargs paziņo, ka manā somā esot pet pudele un lai to uzrādot. Nu parādu un nākas pārliet atpakaļ dzērienu atpakaļ bojātajā pudelē, kas gan beigās izrādījās nemaz nebija bojāta, bet gan tikai pavirši aizskrūvēta. Beidzot sākam kāpt. Baidoties par augstuma slimību, ik pēc 5 minūtēm padzeros ūdeni. Kāpiens ir pa taciņu un samērā viegls cauri lietusmežam, kas ir daudzveidīgs un skaists. Mēģinu sevi piespiest kāpt daudz lēnāk, kā gribētos, lai organisms spēj vieglāk pielāgoties augstuma pārmaiņām. Gids angliski runā, bet ne īpaši labā līmenī. Nīderlandiešu meitenēm gids ir gadījies daudz labāk runājošs un tad nu viņš vairāk pastāsta ko interesantu par kāpienu. Pēc 5 stundu kāpiena nonākam pirmajā bāzes nometnē, kas ir 2700m augsta virs jūras līmeņa. Dzīvoju vienā būdiņā ar Amerikas ķīnieti, kas izrādās ļoti interesants sarunu biedrs. Viņa mērķis ir uzkāpt visu kontinentu augstākajās virsotnēs un šī jau viņam ir piektā augstākā virsotne. Everests, Akonkagva un daudzas citas augstkalnu virsotnes jau pievārētas, tāpēc ar lielu prieku uzklausu dažādus vērtīgus knifus par kalnā kāpšanu, gan stāstus par jau piedzīvoto. Vakarā un visu nakti apkārt stipri trokšņo mērkaķi ar neiedomājamām skaņām, ka sajūta, ka būtu apkārt šausmu mežs.

2.diena. Mainīgais laiks

Kalnos pieņemts celties agri, tāpēc 6.00 no rīta jau tiek atnests tā saucamais “morning call”, kas ir tējas ar uzkodām.

Lai gan liktos, ka jābūt būtu otrādi, pēc 30 minūtēm ir rīta mazgāšanās– bļoda ar siltu ūdeni un tad pats vari izvēlēties ko, kā un vai vispār mazgāties. Vēl pēc pusstundas ir brokastis. Un tad jau kāpiens tālāk. No sākuma taciņa ved caur lielu paparžu laukiem. Skaisti! Papardes ir garākas par cilvēkiem un iešana ir zem paparžu vainagiem. Mūs aizved apskatīt nelielu Maundi krāteri. Krāteris aizaudzis ar zāli, kas ir maza cilvēka augumā.

Tālāk jau gleznainā brūni sarkanīgā taka vijas iet starp pļaviņām, veģetācija pakāpeniski kļūst arvien mazāk un parādās “bārdainie” sūnu koki.  Turpinām bremzēt iešanu un mūs apdzen nebeidzamās nesēju jeb porteru rindas. Kādas pāris stundas ir brīnišķīgs, saulains laiks, bet tad pēkšņi uznāk mākoņi. Redzamība kļūst pārdesmit metrus, temperatūra nokrītas par grādiem 10 un nu jau jāvelk siltās drēbes ārā. Taka kļūst mitra un slidena. Mākoņi te uznāk, te pazūd un, atkarībā no tā, visu laiku jāvelk virsū un nost siltās drēbes. Ap pulksten 14.00 esam atnākuši līdz nākamajai nometnei, kas ir 3700m augstumā. Iekārtojos pastaigāju apkārt. Atlikušo dienas daļu nav ko darīt. Lai ataklimatizētos pakāpju augstāk kalnā un zemāk, papētu apkārtni. Vēlāk sāk ierasties Arābu Emirātu grupa, kas ir 30 cilvēki. Parunājos ar viņiem, izrādās labi zina Latviju, jo tur esot sadarbība ar Latvijas IT cilvēkiem, kas visu darot ātri un esot gudri. Viņiem ir iedalītas piecas mājiņas, bet viņi sāk diskutēt ar savu pavadoni, ka vairs negulēs pa 6 cilvēkiem mājiņā, jo jau iepriekšējā dienā esot nomocījušies. Lai pavadonis meklē citu vietu. Beigās viņu pavadonis nāk pie manis lūgties un atvainoties, vai es nevarētu pieņemt savā būdā divus tanzāniešus. Principā jau būda nav mana un tas ir daudz interesantāk - būt ar kādu kopā. Izrādās, tanzānieši iet līdzi arābu grupai, veido filmu un fotogrāfē viņu uzkāpšanu Kilimandžaro.  Pašiem pieder filmu studija un ikdienā nodarbojas ar fotografēšanu un filmēšanu. Atkal dzirdu interesantus stāstus par tanzāniešu biznesu. Vakarā satieku ķīnieti un izmēram manu skābekļa līmeni asinīs. 90%! Lieliski, ķīnietis ar skaudību saka, ka tas ir ideāli un viņš arī cenšas tādu līmeni sasniegt, tāpēc sēž, dzer tēju un mēģina nomierināties. Izskatās, ka man aklimatizācija paies vieglāk. Šeit vēl var uzbraukt ar auto un evakuē pirmos atkritējus no arābu grupas. Tuvojoties vakaram, sāku salt arvien stiprāk un stiprāk. Lai sasildītos, staigāju apkārt, dzeru tēju, pirms gulētiešanas ielieku siltu pudeli guļammaisā, lai tas būtu silts. Tā arī neizdodas sasilt līdz pašai gulēšanai. Dzeru nenormāli daudz vitaminizētu ūdeni un tējas. Laikam jau beigās par daudz, jo naktī nācās iet uz tualeti 6 reizes.

3. diena. Aklimatizācija

Šodien aklimatizācijas diena – uzkāpsim pakāpsim vairāk augšā kalnā un atpakaļ lejā uz nometni. Šajā augstumā koku un krūmu vairs nav, taču dabas skati atkal ir skaisti ar sūnu paklājiem un zāļu puduriem akmeņainā nogāzē. Vietām redzami bifeļu un kalnu kazu mēsli. Raitā solī uzkāpjam līdz Zebru klintīm. Klintis tiešām ir kā zebra – baltas ar melnām strīpām. Sajūtas lieliskas un raitā solī kāpjam tālāk līdz blakus virsotnes - Mawenzi pakājei, kas jau ir gandrīz 4300m augstu. Nokāpjam lejā un atkal lielāko daļu dienas nākas garlaikoties. Evakuē kārtējos “kritušos” arābus un francūžus. izstāstu gidam, ka vakar vakarā diezgan pārsalu. Viņš atbild, ka vajag uzvilkt vairākas drēbju kārtas. Un patiesi, savelku vairākas termoveļas un aukstums vispār vairs nav problēma. Vairs nav nepieciešama pat cepure. Būdā piebiedrojas zviedrs, kas ir ļoti komunikabls un visu vakaru nopļāpājam par dzīvi. Viņš arī ir avantūrists – atbraucis uz Kilimandžaro un tad uz vietas meklējis, kā var uzkāpt kalnā. No sākuma negrib teikt par cik sarunājis cenu, jo domā, ka es esamu samaksājis par kādiem 1000 vairāk, taču, kad pasaku savējo, tad izrādās, ka viņš ir samaksājis tikai par 100EUR lētāk. Toties es redzu atšķirību – manējā komanda daudz vairāk par mani rūpējas, pienes tējas un uzkodas, visu laiku uztraucas, jautā par ēdienu, sajūtām, vai ko nevajag. Pret viņu attieksme tomēr ir daudz vienkāršāka. To pašu novēroju arī ar arābu grupu, kur arī apkalpojošais personāls ir daudz mazāks, lai spētu katram pievērstu īpašu uzmanību.

 

 

Ar savu komandu varu sarunāt, cikos gribēšu iziet, kad gribēšu pusdienas, kādu ēdienu ēst u.t.t. Lielās tūristu grupās to nav iespējams izdarīt. Vakarā porteri savācas centrālajā laukumiņā un no sākuma pa vienam uzdzied, padejo, tad pamazām piebiedrojas pārējie un beigās jau ir iespaidīgs simtbalsīgs porteru koris, kas sniedz lielisku bezmaksas koncertu. Dejās un dziesmās iesaistās arī kāpēji. Diemžēl jauko pasākumu pēc pus stundas pārtrauc lietusgāze, bet laba jau daudz nevajag.

 

 

 

 

4.diena. Augstkalni.

No rīta startējam uz pēdējo nometni. Nu jau pazūd arī zāle un sūnas. Taka vijas cauri “Marsa virsmai”. Visu dienu priekšā lepni paceļas Kili virsotne, kas vienā pusē atbalstās pret mākoni, savukārt, labajā pusē stalti paceļas Mawenzi virsotne. Cauri tuksnešainajai virsmai taku var redzēt vairākus kilometrus uz priekšu. Ejam raiti. Satiekam lejā kāpjošos ķīnieti, nīderlandiešu meitenes un francūžus (viņi kāpa bez aklimatizācijas dienas), kas visi novēl un iedvesmo tikt augšā līdz virsotnei. Kad jau pavisam “netālu” parādās pēdējā nometne, pēkšņi organismam sāk trūkt enerģijas. Laikam skābekļa bads klāt. Pēdējie 300m padodas daudz grūtāk un ejam jau pavisam lēni. Laimīgi esam nonākuši nometnē 4700m augstumā. Būdiņā jau divi kanādieši priekšā, kas laipni samainās ar mani gultām, jo viens stipri krācot. Kārtējie interesantie sarunu biedri, kas vairākus mēnešus apceļo austrumāfriku un Tuvos Austrumus.

Samērā avantūristiski, jo arī nebija plānojuši kāpt kalnā un tikai izdomājuši to darīt, ierodoties Tanzānijā. Redzu, ka viņiem ar inventāri pavisam švaki. Parastie ielas džemperīši un bikses. Ierodas arī draudzīgais zviedru kurds. Lai kaut kā vieglāk aklimatizētos staigāju apkārt. Noskatos, kā evakuē kārtējo arābu (uzliek uz ratiem, kam ir viens ritenis apakšā un tad seši nesēji pieķeras ratiem no visām pusēm un brauc ar ratiem lejā). Apkārt migla un mākoņi, bet tā esot vienmēr pēcpusdienā. Laicīgi jāiet atpūsties.

5.diena. Virsotne.

Kāpiens uz virsotni sākas vienpadsmitos vakarā. Kanādieši un arābi jau aizgājuši. Ar mani dodas gids un porteris. Vakarpusē sasnidzis sniegs, kas no vienas puses apgrūtina iešanu, bet no otras puses lukturi nav nepieciešami, jo mēness gaismā viss ir labi redzams. Taka līku loču vijas augšup pa sniegoto nogāzi. Priekšā redzamas agrāko kāpēju lampiņu rindas. Ātri vien panākam un apdzenam arābu grupu. Kopā ar vāciešiem vienā ritmā veiksmīgi pievārējam nākamos kilometrus. Pretim, lejā nāk viens kanādietis, kam šis pārbaudījums nav pa spēkam. Vienā brīdī man izkrīt go-pro kamera un aizlido daudzus metrus lejā pa nogāzi. Porteris noskrien lejā pakaļ. Kādu brīdi vēlāk, porterim izkrīt un saplīst termoss. Diemžēl esam palikuši bez siltās tējas. Kāpjam augstāk, līdz nonākam pie klintīm, kas ir kādus 300m pirms priekšvirsotnes - Gilmanns point. Starp klintīm var izložņāt, bet kājas tomēr jācilā un ir jākāpj vairāk, kā tas būtu iet pa līdzenu virsmu pret kalnu. Pēc pāris stundu cīņas jūtu, ka spēka vairs nav. Skābekļa trūkums dara savu. Gids gan tikai visu laiku iedrošina un mudina, jo virsotne jau ir “tepat redzama”. Jāsakopo griba un jācīnās, līdz beidzot tomēr izdodas tikt līdz Gilmanns virsotnei. Laikam jau esmu pēc skata pārguris, jo pienāk vācieši un piedāvā enerģijas uzkodas. Sajūta tāda, ka būtu lietots daudz alkohola. Visu redzi un saproti, bet esi tādā kā transā. Līdz pašai virsotnei ir vēl 1 kilometrs jāiet ar 100m cēlienu, bet tas vairs nav sarežģīts gājiens. Problēma, ka jāiet gar vulkāna krātera malu. Eju, turos ar nūjām, bet kājas trīc no nespēka (?)vai skābekļa bada (?). Brīžiem bīstami sagrīļojos krātera virzienā, tad porteris noķer mani aiz pleca. Skaidri neatceros cik tas varēja būtu bīstami iekrist krāterī un vai būtu iespējas izdzīvot. Tomēr laimīgi aizcīnos līdz virsotnei. Ir izdarīts!  5895m sasniegti 6:37 no rīta! Prieks gan mijas ar nogurumu. Skati lieliski! Tālu lejā ir mākoņi un ledāju kalni. Skaists saullēkts. Tāls skats pāri Āfrikai, kas gan šorīt ir zem mākoņiem. Uztaisām foto un ātri dodamies lejup. Noskatoties, kā katru reizi mokos lai novilktu cimdus un uztaisītu bildi, gids paņem manu telefonu un bildē bildes manā vietā. Pamanu, ka porterim vispār nav cimdi – esot aizmirsis. Tad nu iedodu savus rezerves cimdus, jo te augšā tomēr ir auksti – ap -7 grādiem, bet vēl neliels vējiņš. Ejam atpakaļ, lejā pa nogāzi un ar katru metru sāku vairāk atgūties. Pa nogāzi, taisni lejā aizskrien zviedrs. Nē, tik ātru tempu un pa taisno, mums nav spēka veikt. Mājiņas lejā tuvojas neiedomājami lēni. Nogurums ir arvien lielāks un lielāks, jo kā nekā neesam īsti gulējuši un esam kāpuši jau ap 8 stundām. Tālu lejā redzam, ka zviedrs vairs nekāpj, bet gan sēž uz kalna. Pēc desmit minūtēm esam viņam klāt. Izrādās, šobrīd viņam ir pienākusi stadija, kad kājas vairs netur un paiet lejā nevar. Viņam jāatpūšas.  Beidzot esam būdā. Parunājos ar kanādiešiem, kaut ko ieēdu un iedzeru. Beidzot būdā ieveļas arī zviedrs un pa tiešo gultā – vajagot kādu stundu pagulēt. Hmm… doma laba un es arī nolemju pagulēt. Pēc stundas miega, ir sajūta it kā būtu no jauna piedzimis. Spēka daudz un varam doties lejā 8km uz nākamo nometni.

Pēdējā diena.

Lejā kāpšana rit ātri. Kalna pakājē notiek simboliska atvadīšanās no komandas, kas nozīmē dzeramnaudas došanu. Uzrakstu uz lapiņas, cik nu kuram pienākas, bet man dažas ir tikai lielās naudas zīmes kuras komanda nevar savā starpā sadalīt. Tad nu visi sakāpjam busiņā un braucam. Pilsētā daži aiziet nodot iznomātās mantas, bet pāris porteri aiziet mainīt naudu. Sēžam, garlaikojamies, 15, 30, 45 minūtes, 1 stundu. Pēkšņi skatos vien porters attaisa busiņa bagāžas nodalījuma durvis un somas izgāžas uz zemes. Nekrāmē atpakaļ. Izrādās, pārējie nesaprot, kur naudas mijēji ar visu naudu pazuduši. Sazvanīt nevar. Tad nu atlaiž busiņu ar mani, šoferi un vēl vienu pusi uz Arušu. Visi pārējie paliek uz ielas gaidīt pazudušos naudas mainītājus. Braucam. Pa ceļam vienā miestā šoferis izsviež ārā līdzbraucēju un saka, ka tam kaut kas jānopērk. Bet pats brauc tālāk. Nobrīnos, kāpēc tad nepagaida. Pēc pāris kilometriem pēkšņi apstājas ceļmalā un pie mašīnas pienāk galvenais priekšnieks. Pārmijam pāris teikumus, kā gāja kalnā un dodamies tālāk. Vēl pēc pāris kilometriem pēkšņi šoferis apstājas un mašīnā iekāpj līdzbraucējs. Teleportējās vai? 

Tā arī nesapratu, kā viņš tur gadījās, bet, acīmredzot, šoferis negribēja, lai boss redz, ka vedam vienu līdzbraucēju no malas.

Pārējie pa šim dienām ir izbraukājuši vairākus Ngorongoro, Tarangire, Manjara safari parkus,  apmeklējuši Arušas mākslas muzeju un tuvējos ūdenskritumu parkus. Dzīvnieki daudz un novērot var ļoti tuvu, piemēram, lauvas ar maziem lauvēniem. Citur redzēt kā norit cīņa par “vietu zem saules” jeb drīzāk ēnas - lauvas guļ zem koka, ēnā. Tuvojas ziloņmāte ar zilonēnu, kas arī grib atpūsties koka ēnā. Lauvas draudīgi ierūcas. Ziloņmāte ar puspaceltu kāju apstājas un domā. Lauvas ierūcas arvien draudīgāk un spēcīgāk. Ziloņmāte domā, domā, paskatās atpakaļ, bet tur jau tuvojas arī pārējais ziloņu bars un tad droši dodas uz koka ēnu. Lauvas, redzēdamas pārspēku, ir spiestas mesties bēgt.

Papeldējušies vietējo iecienītā peldvietā (peldoties, zivtiņas skubina no kājām nost veco ādu un to dara pa brīvu! Tiesa ik pa laikam kāda lielāka zivs arī ieskrubina). Pastaigājuši pa vietējiem piepilsētas ciematiņiem, piedalījušies kafijas grauzdēšanā ar dziesmām un dejām, apmeklējuši Masaju ciltis un pavērojuši to dzīvesveidu. Ir ļoti apmierināti, jo katrs parks tomēr ir savādāks un interesants.

Vienīgā bēda, ka safari parkā teica, ka visas personīgās mantas var droši atstāt teltīs, kamēr braukā apkārt, savukārt, pēc atgriešanās augļi un rums (praktiski pilna pudele) bija pazuduši. Uz mūsu iebildumiem, atbilde bija: domājuši, ka tie ir atkritumi…

Zanzibāra.

Lidmašīna ir pārcelta ātrāk un šo ziņu ieraugu, nejauši ielūkojoties e-pastos ap vienpadsmitiem vakarā. Lieki teikt, ka e-pasts atnācis 20.00 vakarā, bet lidojums ir jau nākamajā rītā 8.00. Nākas steidzīgi pārorganizēt transportu uz lidostu, un, kā par laimi, saimnieks vēl nav aizgājis gulēt. No rīta tomēr sanācis kaut kāds pārpratums ar takšiem uz lidostu. Ierodas divi takši, viena vietā. Lai gan abi grib mūs savietot pa divām mašīnām, sakām, ka satilpsim vienā un braucam. Netālu no lidostas auto sāk raustīties. Beigās viņš ripo, cik tālu var aizripot, jo auto ir izbeidzies. Nu neko, ņemam somas un steidzamies atlikušos simtus metru uz lidostu pa šosejas malu. Lidostā šoferis tomēr paprasa maksu par braucienu, lai gan brauciens nebija gluži tāds kā gaidīts. Lidosta ir atvērta tipa nojume, kurā visi sēž un gaida aicinājumu uz lidmašīnu, bet turpat, visu priekšā, vietējie ar spaiņiem un slotām mazgā lidmašīnu.

Vienu dienu padzīvojam galvaspilsētas Akmens pilsētas daļu. Ir jau smuki un interesanti pastaigāt pa šaurajām pilsētas ieliņām, paskatīties kā musulmaņi dzīvo. Vakarā, pludmalē gan kūsā dzīvība. Taču vairāk par vienu dienu šeit laikam nav ko tur darīt. Tālāk aizdodamies uz austrumu piekrasti pāris dienas palaiskoties viesnīcā pie Indijas okeāna. Okeāns vairākas reizes dienā atkāpjas daudzus simtus metru. Var pabradāties, pavērot zivtiņas, jūras ežus un krabīšus, kas visu liedagu sarakājuši ar savām aliņām. Vietējās sievietes seklajā ūdenī ar improvizētu drēbes tīklu grābj zivis. Vakaros var romantiski paēst restorānos lāpu gaismā okeāna krastā. Vietējie tumsā aizved apskatīt bush baby – dzīvnieciņš līdzīgs caunai, dzīvo kokos un nāk ēd mango no rokas. Pa dienu karstums ir nežēlīgs, okeāns atkāpies un tad vienīgā nodarbe ir gulšņāt pie baseina, saulessargu ēnās. Garlaicīgi. Tiek gan piedāvātas ekskursijas, bet cenas ir lielas. Priekšpēdējā dienā sarunājam taksi, ka tas mūs izvadā pa ekskursiju vietām, tikai par 10 mazāku cenu. Aizbraucam uz salas ziemeļiem. Tur viss jau ir vairāk sabūvēts tūristiem, gan viesnīciņas, gan restorāni. Toties ļoti interesants piedzīvojums ir papeldēt un pabarot jūras bruņurupučus. No sākuma gan bailīgi, kad tas ar savām bruņām, pleznām, vai muti pieskaras, bet pēc tam ļoti forši un negaidīti interesanti.

Otrā dienā izmetam līkumu pa salas dienvidu galu. Iebraucam tauriņu audzētavā, kas izrādās interesants sociālais projekts. Tā pat nav īsti audzētava, bet tikai apskates vieta tūristiem, kur tūristi nopērk biļetes un pilnīgi visa nauda aiziet apkārtējiem iedzīvotājiem, kas nodarbojas ar tauriņu audzēšanu mājās. Tauriņu audzētavā apskatāmi ir arī hameleoni. Dienvidu daļā likās arī skaistākās vientuļās pludmales. Kopumā jāsaka, ka gandrīz katrā vietā pludmale ir savādāka un ar savu šarmu. Iebraucam nopeldēties alu ezeriņā, kur ūdens ir ļoti patīkami veldzējošs. Apskatām restorānu uz klints okeānā, kur bēguma laikā var aiziet ar sausām kājām, bet paisuma laikā jau visapkārt ir ūdens. Kopumā laba vieta, ja grib nesteidzīgi izbaudīt atvaļinājumu.

ekze
Nav tiešsaistē
Kopš: 17/12/2013
Ziņas: 362
Manīts: pirms 13 st
Kur: RIX

Interesanta pieredze, ja nav noslēpums cik aptuveni izmaksāja viss kapiens, un kadas cenas vareja izīrēt ekipējumu uz vietas? 

2024: FRA, VIE, ZRH, SIN, HKT, PEN, LGK, TIA AGP

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 456
Manīts: pirms 7 st

ekze rakstīja:

Interesanta pieredze, ja nav noslēpums cik aptuveni izmaksāja viss kapiens, un kadas cenas vareja izīrēt ekipējumu uz vietas? 

Man izmaksāja 1600USD + tipi, bet tas bija individuālais kāpiens un pilnīgi bez kaulēšanās. Ja tur kāpj divi, tad jau cena ir zemāka, ja grupa, tad, šķiet, ka bija jau 1300USD. Iespējams, ka var vēl kaut ko nokaulēt. Daudz neko par ekipējuma īri nezināšu. Nīderlandiešu meitenes (un daļa arī pārējo sastapto kāpēju) īrēja pilnīgi visu. Pieļauju, ka tad jau nebija tik dārgi. Zinu tikai to, ka ja ņēma atsevišķu vienību, piemēram bikses, tad tas maksāja 10USD. Bet tas arī droši vien nokaulējams.

Jā, to aizmirsu pierakstīt. Ja kāptu vēlreiz, tad arī izvēlētos kāpt individuāli, ne grupā, bet nu vismaz divatā, vai max trijatā, lai nav tik garlaicīgi. Tās ērtības un brīvība tomēr atsver cenas starpību.  

iglici
Lietotāja iglici attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 25/04/2013
Ziņas: 667
Manīts: pirms 1 d

Ļoti interesanti un iedvesmojoši. Paldies par aprakstu!

Viestursp1
Nav tiešsaistē
Kopš: 25/02/2013
Ziņas: 8710
Manīts: pirms 2 st

Jautājums Ilmis vai kādam citam par Zanzibāras tūrēm. Kādas cenas viesnīcnieki prasa par vietējām 1 dienas salas tūrēm? Caur BOOKING.COM atsūtīto saiti vidējā vienas dienas pilnas tūres cena Zanzibārā ar pusdienām - 61- 85 EUR. Caur GETYOURGIDE tūres maksā pat dārgāk. Pirms mēneša arī Peru ievēroju, ka caur GETYOURGIDE pirktās tūres tomēr sanāk nedaudz dārgākas nekā pa tiešo "dzīvajā" no vietējām aģentūrām pirktās. Vienīgais pluss - ja tūri atceļ "kvoruma" (respektīvi, tūristu "uzpildījuma" nepietiekamības dēļ), tad nauda pati ieripo kontā pēc 5-7 dienām un nekur nav jāvazājas, lai dabūtu atpakaļ savu CASH. Moška Zanzibārā tāda pati tendence. Un cik maksāja vietējā apskates ekskursija ar TAXI pa salu?  Kau kā negribētos ticēt, ka "par 10 mazāku cenu", ja ar to desmit ir domātas reizes. Visur, kur esmu bijis, individuāla apskate vienmēr ir maksājusi dārgāk nekā grupas apskate. Stone city, ticamāk, apskatīsim paši, jo tur sanāks "paburzīties" viesnīcā pirms nakts lidojuma uz IST.